Runcis tika atraisīts un atdots saimniecei, tiesa, dabūjis šo to just un praksē pārliecinājies, kas ir kļūda un kas ir apmelojums.
Dažādas sīkākas nepatikšanas piedzīvoja ari viens otrs cilvēks. Daži tika arestēti. Uz īsu laiku aizturēto skaitā bija: Ļeņingradā — pilsoņi Volmans un Volpcrs, Saratovā, Kijevā un Harkovā — tris Volodini, Kazaņā — Volohs, bet Pcnzā galīgi neizprotamu iemeslu dēļ — ķīmijas zinātņu kandidāts Vetčinkēvičs… Tiesa gan, viņš bija ļoti gara auguma, ļoti melnīgsnējs brūnēts.
Bez tam dažādās vietās tika saņemti ciet deviņi Korovini, četri Korovkini un divi Karavajevi.
No Sevastopoles vilcicna Belgorodas stacijā sasietu izsēdināja kādu pilsoni. Tas bija sadomājis uzjautrināt pārējos pasažierus ar kāršu trikiem.
Jaroslavļā tieši pusdienu laikā restorānā bija ienācis pilsonis ar prīmusu, kuru tas nupat bija izņēmis no remonta darbnīcas. Abi šveicari, nācēju ieraudzīdami, mukuši prom no garderobes, tiem sekojuši ari visi restorāna apmeklētāji un personāls. Turklāt no kases neizprotamā veidā bija pazudis viss dienas ieņēmums.
Bija vēl arī daudz kas cits, visu nemaz nevar atcerēties. Bija liels sajukums.
Vēl un vēlreiz jāizsaka atzinība izmeklēšanai. Tika darīts viss, lai ne vien notvertu noziedzniekus, bet arī lai izskaidrotu visu, ko tic bija pastrādājuši. Un viss arī tika izskaidrots, un nevar neatzīt šos izskaidrojumus par prātīgiem un neapgāžamiem.
Izmeklētāji un pieredzes bagāti psihiatri nonāca pie slēdziena, ka noziedzīgās bandas locekļi vai varbūt viens no tiem (vislielākās aizdomās tika turēts Korovjevs) ir bijuši ārkārtīgi spējīgi hipnotizētāji, kuriem bijis pa spēkam parādīt sevi šķietamā, pārvietotā atrašanās vietā, nevis tur, kur viņi patiesībā bija. Tāpat viņi pavisam brivi iedvesa tiem, kas nonāca saskarē ar viņiem, ka kaut kādas lietas vai cilvēki atrodas tur, kur to patiesībā nemaz nav, un otrādi — viņi aizvāca no redzes loka gan priekšmetus, gan cilvēkus, kuri patiešām redzes lokā bija.
Šādi skaidrojot, viss kļūst saprotams, pat pilsoņus visvairāk uztraukuši un šķietami neizskaidrojamā runča neievainojamība, kad 50. dzīvokli uz vinu tik daudz tika šauts, lai varētu vinu dabūt ciet.
Nekāda runča uz lustras, dabiski, nebija, neviens nešāva pretī, šauts tika pa tukšu vietu, bet Korovjevs, kas bija iedvesis, ka runcis palaidņojas uz lustras, tai laikā varēja mierīgi stāvēt šāvējiem aiz muguras ņirgdams, baudīdams savas kolosālās, bet noziedzīgi izmantotās hipnozes spējas efektu. Viņš, protams, an izlaistīja benzīnu un aizdedzināja dzīvokli.
Ne uz kādu Jaltu Stjopa Ļihodejevs, protams, nebija lidojis (tāds joks nav pa spēkam pat Korovjevam) un nekādas telegrammas no turienes nebija sūtijis. Viņš paģība juvelierienes dzīvokli, pārbijies no Korovjeva parādītā trika ar runci, kurš ķepā turēja dakšiņu ar marinētu sēni, un ģībonī tur nogulēja tik ilgi, kamēr Korovjevs, ņirgādamies par viņu, uzlika viņam galvā voiloka cepuri un aizsūtīja viņu uz Maskavas aerodromu, iepriekš iedvesis kriminālās izmeklēšanas darbiniekiem, kas sagaidīja Stjopu, ka Stjopa izkāps no Sevastopoles lidmašīnas.
Tiesa, Jaltas izmeklētāji apgalvoja, ka Stjopa ar basām kājām pie viņiem ir bijis un telegrammas par Stjopu uz Maskavu viņi sūtījuši, bet nevienas šo telegrammu kopijas dokumentos nebija, un nācās izdarīt bēdīgu, bet pilnīgi neapstrīdamu secinājumu, ka hipnotizētāju banda spēj hipnotizēt no milzīga attāluma, turklāt ne vien atsevišķus cilvēkus, bet daudzus uzreiz. Šādos apstākļos noziedznieki varēja padarīt trakus ari cilvēkus ar visstabilāko psihi.
Par tādiem sīkumiem kā spēļu kāršu komplekts svešā kabatā teātra parterā, izgaisušās sieviešu drēbes, ņaudošā berete un tamlīdzīgi nemaz nav ko runāt! Tādas lietas var izdarīt kurš katrs vidējas klases profesionāls hipnotizētājs uz jebkuras skatuves, tai skaitā ari to vienkāršo triku ar konferansjē galvas noraušanu. Ari runājošs runcis ir tīrās blēņas. Lai parādītu cilvēkiem tādu runci, pietiek ar vēderrunāšanas ābeces zināšanām, taču diezin vai kāds gribēs apšaubīt to, ka Korovjeva zināšanas sniedzās stipri vien tālāk par ābeci.
Jā, ne jau spēļu kāršu komplekti un viltotas vēstules, kas ieliktas Nikanora Ivanoviča portfelī, ir tas galvenais. Tie ir tīrie nieki. Bet Korovjevs bija tas, kurš iedzina Berliozu drošā nāvē zem tramvaja. Viņš bija tas, kurš atņēma prātu nabaga dzejniekam Ivanam Bezpajumtniekam, viņš piespieda to murgot, mokošos sapņos skatīt seno Jerušalajimu un saulē izdegušo, tuksnešaino Kailo Kalnu ar trim pie stabiem piesietajiem. Tas ir viņa un visas bandas darbs, ka no Maskavas pazuda Margarita Nikolajevna un viņas mājkalpotāja Nataša. Starp citu, šī lieta tika izmeklēta ar vislielāko rūpību. Vajadzēja noskaidrot, vai slepkavu un dedzinātāju banda šīs sievietes nolaupījusi, vai viņas aizbēgušas kopā ar tiem brīvprātīgi. Balstoties uz Nikolaja Ivanoviča neticamo un juceklīgo liecību un ņemot vērā Margaritas Nikolajevnas savādo un ne pie pilna prāta rakstīto zīmīti, kuru viņa atstājusi vīram un kurā teikts, ka viņa kļuvusi ragana, kā arī ievērojot to, ka visas Natašas valkājamās drēbes palikušas mājās, — izmeklēšana nonāca pie slēdziena, ka gan pati saimniece, gan viņas mājkalpotāja ir hipnotizētas kā daudzi citi un banda viņas nolaupījusi hipnozes stāvoklī. Radās arī droši vien pilnīgi pareiza doma, ka noziedzniekus savaldzinājis šo sieviešu skaistums.
Bet vienu gan izmeklēšana nekādi nevarēja saprast — kas bandai varētu būt par vajadzību nolaupīt no psihiatriskās klīnikas psihiski slimu cilvēku, kurš pats sevi dēvēja par meistaru. To izdibināt neizdevās, tāpat kā neizdevās noskaidrot nolaupītā uzvārdu. Tā viņš pazuda uz visiem laikiem ar nedzīvu palamu: «Numur simt astoņpadsmitais no pirmā korpusa».