Tātad gandrīz viss noskaidrojās, un izmeklēšana beidzās, kā vispār viss beidzas.
Pagāja daži gadi, un pilsoņi sāka aizmirst gan Volandu, gan Korovjcvu, gan visus pārējos. Bija notikušas daudzas izmaiņas to dzīvē, kam bija nācies ciest no Volanda un viņa rokaspuišiem, un, lai cik sikas un nenozīmīgas būtu šīs izmaiņas, tomēr ir vērts tās atzīmēt.
Žoržs, teiksim, Bengaļskis, klīnikā pabijis trīs mēnešus, izveseļojās un izrakstījās, bet darbu Varietē viņam nācās pamest, turklāt pašā sezonas karstumā, kad publika lauztin lauzās — atmiņas par melno maģiju un tās atmaskošanu izrādījās visai noturīgas. Bengaļskis aizgāja no Varietē, jo saprata, ka ikvakar stāties divu tūkstošu skatītāju priekšā, kad ikreiz tevi kāds pazīst un jāatbild atkal uz ņirgājošo jautājumu, kā viņš labāk jūtas: ar galvu vai bez, — tas ir pārāk mokoši.
Jā, bez tam konferansjē bija zaudējis krietnu daļu tā sava dzīvesprieka, bez kura viņa profesijā nevar iztikt. Viņam bija uznācis nelāgs, nomācošs paradums — katrā pavasara pilnmēness naktī uztraukties ne par šo, ne par to, grābstīties gar kaklu, skatīties uz visām pusēm un raudāt. Lēkmes pārgāja, taču, ja tās bija, tad par iepriekšējo darbu nebija ko domāt, un konferansjē aizgāja no skatuves un sāka dzīvot no saviem ietaupījumiem, un to, pēc viņa paša rēķina, pietiks piecpadsmit gadiem.
Viņš aizgāja un nekad vairs netikās ar Varenuhu, kurš tagad bija iemantojis vispārēju cieņu un popularitāti, pateicoties savai pat teātru administratoru vidū neiedomājamai atsaucībai un laipnībai. Kontramarku tīkotāji, piemēram, viņu savādāk nemaz nesauca kā vien par savu labvēli. Lai kādā laikā un lai kas piezvanīja uz Varietē, klausulē vienmēr atbildēja samtaina, bet skumja balss: «Es klausos,» — taču uz lūgumu pasaukt pie telefona Varenuhu tā pati balss steidzīgi atbildēja: «Esmu jūsu rīcibā.» Bet toties kas tikai Ivanam Saveļjevičam nebija jāizcieš par savu laipnību!
Stjopam Ļihodejevam pa Varietē telefonu vairs nav jārunā. Tūlīt pēc iznākšanas no klīnikas, kur viņš pavadīja astoņas dienas, viņu pārcēla uz Rostovu un norīkoja par liela gastronomijas veikala vadītāju. Klīst baumas, ka viņš pilnīgi atteicies no portvīna un pārgājis uz šņabi, kas nostādināts uz upeņu pumpuriem, un tāpēc stipri pieņēmies miesās. Runā arī, ka kļuvis klusāks un vairās no sievietēm.
Stepana Bogdanoviča atcelšana no Varietē direktora amata nesagādāja Rimskim to prieku, par kādu viņš bija kārigi sapņojis jau vairākus gadus. Pēc ārstēšanās klīnikā un Kislovodskā, saliecies kūkumu kūkumos, ar trīcošu galvu — finansu direktors iesniedza atlūgumu. Interesanti ir tas, ka šo atlūgumu uz Varietē teātri atveda Rimska sieva. Pašam Grigorijam Daņilovičam pietrūka dūšas pat gaišā dienas laikā ieiet tai mājā, kur viņš bija mēness gaismā ieraudzījis saplīsušu loga rūti un garo roku, kura sniedzās pēc apakšējās bultas.
Aizgājis prom no Varietē, finansu direktors sāka strādāt Leļļu teātri aiz Maskavas upes. Šinī teātri viņam vairs neiznāca saskare akustikas jautājumos ar godājamo Arkādiju Apolonoviču Semplejarovu. To viens un divi pārcēla uz Brjansku un nozīmēja par sēņu sagādes punkta vadītāju. Maskavieši tagad ar gardu muti ēd sālītās rudmieses un marinētās beciņas un nevar vien nopriecāties par šo pārcelšanu. Kas bijis, bijis, un tagad nu var teikt, ka nekā jau ar to akustiku Arkadijam Apolonovičam negāja vis, lai kā viņš centās to uzlaķot, kāda bijusi, tāda tā arī palika.
To skaitā, kas pametuši teātri, bez Arkādijā Apolonoviča noteikti jāmin ari Nikanors Ivanovičs Bosojs, kuram gan ar teātri tik vien bija tā sakara ka brīvbiļešu izkaulēšana. Nikanors Ivanovičs vairs neiet uz teātri ne par naudu, ne par velti, viņš pārvēršas sejā, pat izdzirdis kādu runājam par teātri. Ne mazāk, bet vēl vairāk par teātri viņš sāka nīst dzejnieku Puškinu un talantīgo aktieri Savu Potapoviču Kuroļesovu. Pēdējo tik stipri, ka pagājušajā gadā, ieraudzījis melno sēru rāmi avīzē un izlasījis, ka Savu Potapoviču pašā talanta plaukumā ķērusi trieka, Nikanors Ivanovičs kļuva tik sarkans, ka pats tik tikko nesekoja Savam Potapovičam un ierēcās: «To viņam ari vajadzēja!» Tajā pašā vakarā Nikanors Ivanovičs, kuram sakarā ar populārā aktiera nāvi bija uzvandījušās milzumdrūmas atmiņas, viens pats kompānijā ar pilno mēnesi, kas apspīdēja Dārza ielu, piedzērās ka mārks. Un ar katru glāzīti garāka un garāka kļuva nolādētā nicināmo personu rinda, un tajā stāvēja gan Sergejs Herardovičs Dunčils, gan skaistā Ida Herkulanovna, gan sarkanmatainais kaujas zosu audzētājs, gan sirdsšķīstais Nikolajs Kanavkins.
Nu, bet kas tad bija noticis ar tiem? Apžēliņ! Itin nekas ar viņiem nebija noticis un nevarēja notikt, jo nekad īstenībā viņi nebija pastāvējuši, tāpat kā nebija ne simpātiskā mākslinieka konferansjē, ne ari paša teātra, ne vecās sīkstules Porohovņikovu tantes, kas pūdē valūtu pagrabā, nu, un, protams, nebija zeltīto tauru un bezkaunīgo pavāru. Tas viss bija tikai sapņos rādījies Nikanoram Ivanovičam nešķīsteņa Korovjeva ietekmē. Vienīgais patiesi dzīvais, kas bija iespraucies šajā sapnī, bija aktieris Sava Potapovičs, un iespraucies viņš bija tikai tāpēc, ka, ārkārtīgi bieži uzstādamies pa radio, bija iespiedies Nikanoram Ivanovičam atmiņā. Viņš bija, bet pārējie nebija bijuši.
Tad varbūt nebija ari Aloīzija Mogariča? O nē! Šitais ne tikai bija, bet ir vēl šodien un ieņem tieši to posteni, no kura atteicās Rimskis, viņš ir Varietē finansu direktors.
Viena diena un viena nakts varēja būt pagājusi kopš Aloīzija vizītes pie Volanda, kad viņš atjēdzās vilcienā kaut kur pie Vjatkas un ieraudzīja, ka prāta aptumsumā ir izbraucis no Maskavas apakšbiksēs, toties nesaprotamu iemeslu dēļ nozadzis un paķēris līdzi individuālā būvētāja mājas grāmatu, kas viņam nemaz nav vajadzīga. Par lielu naudu nopircis no pavadoņa vecas, eļļainas bikses, Aloīzijs no Vjatkas devās atpakaļceļā. Apbūvētāja mājeli viņš diemžēl vairs neatrada savā vietā. Veco grabažu uguns bija aprijusi pa tīro. Bet Aloīzijs bija uzņēmīgs cilvēks, un pēc divām nedēļām viņam jau bija lieliska istaba Bijusova šķērsielā, bet pēc dažiem mēnešiem viņš jau sēdēja Rimska krēslā. Un, tāpat kā nesen Rimskis ēdās uz Stjopu, tagad Varenuha trina zobus uz Aloīziju. Ivanam Saveļjevičam tagad ir tikai viens sapnis — lai šis Aloīzijs pēc iespējas ātrāk tiktu aizcelts prom no Varietē un aizvākts no acīm, jo, kā reizēm Varenuha izsakās šaurākā sabiedrībā, «lielāku maitu par šo Aloīziju viņam nav gadījies dzīvē sastapt un no šī Aloīzija var sagaidīt visu ko».