Var jau būt, ka administrators nav objektīvs. Nebija manīts, ka Aloīzijs būtu sācis kaut kādus tumšus dalījumus, viņš vispār neko nebija sācis darīt, protams, ja neskaita jauna bufetnieka pieņemšanu Sokova vietā. Andrejs Fokičs mira ar aknu vēzi Pirmajā MVU klīnikā apmēram deviņus mēnešus pēc Volanda parādīšanās Maskavā…
Jā, pagāja daži gadi, un šajā grāmatā patiesi aprakstītos notikumus jau sāka piemirst un vairs lāgā neatcerējās. Taču ne visi, nē, ne visi.
Katru gadu, līdzko iestājas pavasara pilnmēness, zem liepām pie Patriarhu dīķiem vakarpusē parādās cilvēks, kuram var dot trīsdesmit vai pat vairāk gadu. Rūsganmatains, zaļacains, neuzkrītoši ģērbies cilvēks. Tas ir Vēstures un filozofijas institūta līdzstrādnieks profesors Ivans Nikolajevičs Ponirevs.
Atnākdams zem liepām, viņš vienmēr sēžas uz tā paša soliņa, kur bija sēdējis tovakar, kad nu jau sen visu aizmirstais Berliozs pēdējoreiz savā dzīvē redzēja gabalos salūstošo mēnesi.
Tagad pilnais mēness, kas pievakarē izskatās balts, bet pēc tam zeltīts, ar tādu kā tumšu zirdziņu — drakonu virsū, slīd pār bijušo dzejnieku, pār Ivanu Nikolajeviču, un tajā pašā laikā nekustīgi stāv uz vietas savos augstumos.
Ivanam Nikolajevičam viss zināms, viņš visu zina un saprot. Viņš zina, ka jaunībā kļuvis par noziedzīgu hipnotizētāju upuri, ārstējies un izārstējies. Bet viņš zina ari to, ka pastāv kaut kas, ar ko viņš nevar tikt galā. Viņš nevar tikt galā ar šo pavasara pilnmēnesi. Tiklīdz tas sāk tuvoties, tiklīdz spīdeklis kļūst lielāks un zeltītāks, tāds, kāds tas kādreiz bija karājies virs diviem pieežuburiem, Ivanu Nikolajeviču pārņem nemiers, viņš sāk nervozēt, slikti ēd un guļ, viņš gaida, kad mēness nobriedīs. Un, kad iestājas pilnmēness, nekādi spēki nevar Ivanu Nikolajeviču noturēt mājās. Vakarpusē viņš iet ārā un dodas uz Patriarhu dīķiem.
Sēdēdams uz soliņa, Ivans Nikolajevičs bez kautrēšanās runājas pats ar sevi, smēķē un, acis piemiegdams, skatās te uz mēnesi, te uz tik labi pazīstamajiem virpuļvārtiņiem.
Tā Ivans Nikolajevičs pavada vienu vai divas stundas. Pēc tam viņš pieceļas un vienmēr pa vienu un to pašu maršrutu — pa Spiridonovku — apdullis un akls nozūd Arbata ieliņās.
Viņš paiet garām petrolejas bodei, pie vecā, nošķiebtā gāzes luktura nogriežas un piezogas pie sētas, aiz kuras ir plašs, bet vēl nesakuplojis dārzs, bet dārzā — gotiskā stilā celta savrupmāja, kuru apspīd mēness tajā pusē, kur redzama jumtistaba ar trisviru logu, bet mājas otra puse ir tumsā.
Profesors nezina, kas viņu velk pie šis sētas un kas dzīvo šajā mājā, bet viņš nāk šurp, jo zina, ka pilnmēness naktī ar sevi cīnīties ir pilnīgi veltigi. Turklāt viņš zina ari to, ka dārzā aiz sētas ieraudzīs mūžīgi vienu un to pašu.
Viņš ieraudzīs uz soliņa sēžam solīdu pusmūža cilvēku ar bārdiņu, pensneju un mazdrusciņ sivēniskiem sejas vaibstiem. Ivans Nikolajevičs šo savrupmājas iemītnieku vienmēr redz vienā un tai pašā pozā — sapņaini lūkojoties uz mēnesi. Ivans Nikolajevičs zina, ka pēc mēness apbrīnošanas sēdētājs noteikti pagriezīs galvu uz jumtistabas logu pusi un skatīsies tik cieši, it kā logam tūlīt būtu jāveras un uz palodzes būtu jāparādās kaut kam neparastam.
Visu, kas notiks pēc tam, Ivans Nikolajevičs zina sīki jo sīki. Šinī bridi vajag, cik nu var, noslēpties sētas ēnā, jo sēdošais tūlīt sāks nemierīgi grozīt galvu uz visām pusēm, kaut ko neredzamu gaisā tverdams, acis viņam sāks šaudīties, viņš sāks svētlaimīgi smaidīt, bet pēc tam saķers rokas tādās kā neizsakāmās ilgās, bet pēc tam tīri vienkārši un diezgan skaļi sāks murmināt:
— Venera! Venera!… Kāds es biju muļķis!…
— Ak dievi, dievi! — čukstēs Ivans Nikolajevičs, slēpdamies aiz sētas un nenolaizdams savas kvēlojošās acis no savādā svešinieka. — Te nu ir vēl viens mēness upuris… Jā, vēl viens upuris — tāds pats kā es.
Bet sēdošais turpinās savu runājamo:
— Kāds es esmu muļķis! Kāpēc, kāpēc es neaizlidoju ar viņu? No kā es, vecais ķēms, nobijos? Lai papīri būtu kārtībā! Eh, nīksti vien tālāk, vecais kretīn!
Tā tas turpināsies, kamēr savrupmājas tumšajā pusē noklaudzēs logs, parādīsies kaut kas bālgans un atskanēs nepatīkama sievietes balss:
— Nikolaj Ivanovič, kur jūs atkal esat pazudis? Kas par iedomām? Malāriju gribat dabūt? Nāciet dzert tēju!
Te, protams, sēdošais atjēgsies un samelos:
— Svaigā gaisā iegribējās, manu sirsniņ! Cik šodien svaigs gaiss!
Viņš piecelsies, slepus padraudēs ar dūri uz apakšstāva logu, kas vērās ciet, un vilksies mājās,
— Meli, tīri meli! o dievi, kā viņš melo! — iedams projām no sētas, murmina Ivans Nikolajevičs. — Ne jau nu svaigs gaiss vilina viņu dārzā, viņš kaut ko redz šajā pavasara pilnmēnesī gan uz mēness, gan dārzā, tur augšā. Ak, cs būtu ar mieru nezin ko dot, lai izdibinātu viņa noslēpumu, lai uzzinātu, kas tā par Veneru, kuru viņš zaudējis un tagad tvarsta tukšu gaisu, meklēdams viņu!