— Atļaujiet uzmest aci kontraktam, — Stjopa klusā balsī lūdza.
— Lūdzu, lūdzu…
Stjopa paskatījās papīrā un sastinga. Viss bija, kā nākas. Pirmkārt Stjopas bravūrīgais pašrocīgais paraksts. Finansu direktora Rimska slīpais pieraksts uz malas, ka māksliniekam Volandam par septiņām izrādēm pienakas trīsdesmit pieci tūkstoši rubļu, no
kuriem desmit tūkstošus viņam atļauts saņemt uzreiz. Vēl vairāk:
Volands ar parakstu apliecina, ka desmit tūkstošus viņš ir jau saņēmis.
«Ko tas viss nozīmē?!» nelaimīgais Stjopa nodomāja, un viņam noreiba galva. Sākas draudīgi atmiņas zudumi?! Bet, pats par sevi saprotams, tagad, kad kontrakts ir uzrādīts, tālāka brīnīšanās būtu vienkārši nepieklājīga. Palūdzis viesi palikt brītiņu vienatnē, Stjopa vienās zeķēs aizdrāzās uz priekšistabu pie telefona. Pa ceļam viņš pakliedza uz virtuves pusi:
— Gruņa!
Bet neviens neatsaucās. Tad viņš paskatījās uz Berlioza kabineta durvīm, kas atradās turpat blakus priekšistabā, un, kā mēdz teikt, apstulba. Pie durvju roktura uz auklas rēgojās milzīgs zīmog- lakas zīmogs. «Redz, ko!» Stjopas galvā kāds ierēcās. «Tā tikai vēl trūka!» Nu Stjopas domas sāka joņot pa dubultsliežu ceļu, bet, kā tas vienmēr notiek katastrofu brižos, tikai vienā virzienā un velns viņu zin uz kurieni. To sajukumu, kas bija Stjopas galvā, nemaz nevar aprakstīt. Vispirms tas sātans ar melno bereti, auksto šņabi un neticamo kontraktu, bet te vēl klāt, kā jums tas patīk, — zīmogs uz durvīm! Un stāstiet, kam gribat, ka Berliozs kaut ko ievārījis, — neticēs, uz galvošanu neticēs! Taču zīmogs ir, lūdzu! Jā-a…
Te nu Stjopas smadzenēs sāka urdīties kaut kādas nelāga domiņas par to rakstu, kuru, kā par nelaimi, viņš nesen bija iegrūdis Mihailam Aleksandrovičam, lai tas nodrukā žurnālā. Raksts, starp mums runājot, bija dumjš. Pavisam tukšs raksts, un cik tad nu ari par tādu maksā…
Pēc tam kad viņš bija atcerējies rakstu, atmiņā uzausa arī viena šaubīga saruna, kas notika, liekas, divdesmit ceturtā aprīļa vakarā tepat ēdamistabā, kad Stjopa kopā ar Mihailu Aleksandroviču vakariņoja. Protams, šo sarunu nevar uzskatīt par šaubīgu šī vārda īstā nozīmē (Stjopa tādā sarunā neielaistos), bet tā bija saruna par kādu nevajadzīgu tēmu. Pilnīgi micrigi, biedri, šī saruna varēja izpalikt. Līdz zīmogam, tur nav nekādu šaubu, saruna tiktu uzskatīta par galīgu sīkumu, bet tagad pēc šī zīmoga…
«Ak, Berlioz, Berlioz!» virmoja Stjopas galvā. «Kas to būtu varējis iedomāties!»
Bet ilgi bēdāties nebija laika, un Stjopa uzgrieza Varietē finansu direktora Rimska kabineta numuru. Stjopa bija kutelīgā situācijā: pirmkārt, ārzemnieks varēja apvainoties par to, ka kontrakts tika uzrādīts, bet Stjopa tomēr pārbauda, arī ar finansu direktoru runāt nemaz nebija tik vienkārši. Patiešām — neies taču jautāt viņam: «Sakiet — vai es vakar ar melnās maģijas profesoru noslēdzu kontraktu par trīsdesmit pieciem tūkstošiem rubļu?» Tā jautāt nevar!
— Jā, — klausulē atskanēja asā, nepatīkama Rimska balss.
— Grigorij Daņilovič, sveicināti, — klusu runāja Stjopa, — te Ļihodejevs. Redzat, kas par lietu., hm… hm… pie manis sēd tas tur… ē… mākslinieks Volands… Es… es gribēju pajautāt, kā ir ar šovakaru…
— Ā, melnais mags? — Rimskis klausulē atsaucās. — Afišas tūlīt būs.
— Ahā, — vārgā balsī atsaucās Stjopa, — nu tad pagaidām.
— Vai jūs drīz būsit? — jautāja Rimskis.
— Pēc pusstundas, — atbildēja Stjopa, nolika klausuli un saspieda karsto galvu ar rokām. Ak, cik neglīta padarīšana! Kas notiek ar manu atmiņu, pilsoņi? Kas?
Ilgāk aizkavēties priekšistabā bija neērti, un Stjopa aši izstrādāja plānu: ar visiem iespējamiem līdzekļiem jānoslēpj sava neiedomājamā aizmāršība un tūdaļ pilinām kārtām jāuzzina no ārzemnieka, ko īsti viņš paredzējis šodien rādīt Stjopam uzticētajā Varietē.
Stjopa novērsās no aparāta un spogulī, kas priekšistabā stāv slinkās Gruņas gadiem neslaucīts, skaidri saskatīja kaut kādu dīvainu subjektu, garu kā kārts un ar pensneju uz deguna. (Ak, ja šeit būtu bijis Ivans Nikolajevičs! Viņš šo subjektu būtu pazinis uzreiz! Subjekts atspoguļojās un tūliņ pazuda, Stjopa apskatīja priekšistabu uzmanīgāk un nodrebēja vēlreiz, jo spoguli aizsoļoja milzīgs, melns runcis un ari tas nozuda.
Stjopam pamira sirds, un viņš sagrīļojās.
«Ko tas nozīmē?» viņš nodomāja. «Vai tikai es nejūku prātā? No kurienes tādi atspīdumi?!» Viņš paskatījās priekšistabā un izbailēs iekliedzās:
— Gruņa! Kas tas par runci, kas tc pie mums vazājas? Kur tāds uzradies? Un kas tas otrs ir?
— Neuztraucieties, Stcpan Bogdanovič, — atbildēja nevis Gruņas, bet ciemiņa balss no guļamistabas, — tas ir mans runcis. Nenervozējiet! Bet Gruņas nav, es aizsūtīju viņu uz Voroņežu, viņas dzimto pusi, jo viņa sūdzējās, ka jūs jau sen neesat laidis viņu atvaļinājumā.
Šie vārdi bija tik negaidīti un tik bezjēdzīgi, ka Stjopa nosprieda, ka ir pārklausījies. Galīgi samulsis, viņš rikšiem devās uz guļamistabu un sastinga uz sliekšņa. Mati viņam sakustējās un uz pieres parādījās sīkas sviedru pērlītes.
Viesis guļamistabā vairs nebija viens pats, tur bija vesela kompānija. Uz otra krēsla sēdēja tas pats tips, kas norēgojās priekšistabā. Tagad tas bija labi redzams: ūsas kā spalvas, viens pensneja stikliņš spīd, otra nemaz nav. Bet guļamistabā bija vēl trakākas lietas: uz juvelierienes pufa izlaidīgā pozā bija nozvēlies trešais, proti, šaušalīga lieluma melns runcis ar šņabja glāzīti vienā ķepā un ar dakšiņu, kurā uzdurta marinēta baravika, otrā.
Guļamistabā jau tā trūcīgā gaisma Stjopas acīs sāka apdzist pavisam. «Tad redz, kā sajūk prātā!» viņš nodomāja un pieķērās pie durvju stenderes.