Finansu direktora kabinetā Varenuha patlaban slēpās no kontramarku tīkotājiem, kuri viņam nedeva miera — sevišķi tajās dienās, kad mainījās programma. Un šodien bija tieši tāda diena.
Tiklīdz iezvanījās telefons, Varenuha ņēma klausuli un meloja:
— Kas? Varenuha? Viņa nav. Izgājis.
— Nu, piezvani, lūdzams, Ļihodejevam vēlreiz, — sapīcis sacīja Rimskis.
— Viņš taču nav mājās. Es jau Karpovu sūtīju. Dzīvoklī neviena nav.
— Velns viņu zina, kas notiek, — Rimskis šņāca, skaitīkļus klabinādams.
Atvērās durvis, un vietu ierāditājs iestiepa biezu paku ar tikko nodrukātām papildu afišām. Uz zaļām loksnēm ar lieliem, sarkaniem burtiem bija nodrukāts:
Šodien un katru dienu Varietē teātrī virs programmas: PROFESORS VOLANDS Melnās maģijas seansi ar pilnīgu tās atmaskošanu
Varenuha uzsvieda afišu uz maketa, atkāpās pāris soļu, pamieloja aci un lika vietu ierādītajam visus eksemplārus nodot izlīmētajiem.
— Labi, spilgti, — Varenuha noteica, kad vietu ierāditājs bija aizgājis.
— Bet man galīgi nepatik visa šī padarīšana, — Rimskis rūca, caur savām raga brillēm naidīgi uzlūkodams afišu, — es vispār brīnos, kā viņam kaut ko tādu atļāva uzvest.
— Nē, nesakiet vis, Grigorij Daņilovič, tas ir smalki nostrādāts! Viss slēpjas atmaskošanā.
— Es gan tā neteiktu, es tā neteiktu, nekas tur neslēpjas, tikai viņam vienmēr vajag kaut ko tādu izgudrot! Būtu vismaz magu mums parādījis! Tu taču ari neesi redzējis? Velns viņu zina no kurienes viņš to izrāvis!
Izrādījās, ka ne Varenuha, ne Rimskis magu nav redzējuši. Vakar Stjopa (pēc Rimska izteicieniem — «kā ķerts») bija atdrāzies pie finansu direktora ar gatavu līguma melnrakstu, licis to pārrakstīt un izmaksāt naudu. Un mags aizlaidās, atskaitot Stjopu, neviens viņu nav redzējis.
Rimskis izņēma pulksteni, ieraudzīja, ka ir piecas minūtes uz trijiem, un kļuva vai traks aiz dusmām. Patiešām! Ļihodejevs zvanīja ap vienpadsmitiem, teica, ka būs pēc pusstundas klāt, bet viņa nav ne šeit, ne ari dzīvokli!
— Man visi darbi kavējas! — Rimskis rūca, ar pirkstu bakstīdams neparakstītu papīru kaudzi.
— Vai tikai viņš, tāpat kā Berliozs, nav pakļuvis zem tramvaja? — sacīja Varenuha, turēdams pie auss klausuli, no kuras nāca bieži, gari un bezcerīgi signāli.
— Nemaz nebūtu slikti… — tikko dzirdami caur zobiem noteica Rimskis.
Tajā mirkli kabinetā ienāca sieviete formas jakā, ar formas cepuri galvā, melnos svārkos un čībiņās. No mazās somiņas, kas karājās pie jostas, sieviete izņēma baltu papīra četrstūriti, burtnīcu un jautāja:
— Kurš no jums ir Varietē? Jums zibcnstelegramma. Parakstieties!
Varenuha iešvīkāja kādu ķeburu sievietes burtnīcā un, tikko tā aizvēra durvis, atplēsa četrstūri.
Izlasījis telegrammu, viņš samirkšķināja acis un padeva to Rimskim.
Telegrammā bija rakstīts tā: «Jaltas Maskavai. Varietē. Šodien pusdivpadsmitos kriminālizmeklēšanā ieradās šatēns naktskreklā biksēs bez apaviem psihiski slimais uzdevās Ļihodejevu Varietē direktoru Telegrafējiet Jaltas izmeklēšanai kur direktors Ļihodejevs.»
— Atkal jauni vasarsvētki! — Rimskis iesaucās un piebilda: — Vēl viens pārsteigums!
— Viltusdmitrijs, — teica Varenuha un ierunājās telefona klausulē: — Telegrāfs? Varietē tekošais rēķins. Pieņemiet zibens- telegrammu… Jūs klausāties?… «Jalta, kriminālizmeklēšanai… Direktors Ļihodejevs Maskavā Findirektors Rimskis…»
Neskatoties uz paziņojumu, ka Jaltā uzradies viltvārdis, Varenuha turpināja pa telefonu Stjopas meklēšanu visās iespējamās vietās un, dabiski, nekur viņu neatrada. Taisni tad, kad Varenuha turēja klausuli rokā un gudroja, kur vēl varētu zvanīt, ienāca tā pati sieviete, kas bija atnesusi pirmo zibenstelegrammu, un pasniedza Varenuham jaunu aploksni. Varenuha steidzīgi atplēsa, izlasīja un iesvilpās.
— Nu, kas tad vēl? — jautāja Rimskis un nervozi sarāvās.
Varenuha klusēdams pasniedza telegrammu, un finansu direktors ieraudzīja tādus vārdus: «Lūdzu ticēt nokļuvu Jaltā Volanda hipnozi telegrafējiet kriminālizmeklēšanai personības apstiprinājumu Ļihodejevs.»
Rimskis ar Varenuhu, sabāzuši kopā galvas, pārlasīja telegrammu un pārlasījuši klusēdami skatījās viens uz otru.
— Pilsoņi, — sieviete pēkšņi sadusmojās, — parakstieties un pēc tam klusējiet, cik gribat! Es taču iznēsāju zibenstelegrammas.
Varenuha, acis no telegrammas nenovērsdams, šķībi parakstījās burtnīcā, un sieviete aizgāja.
— Tu taču pēc vienpadsmitiem runāji ar viņu pa telefonu? — pilnīgā nesaprašanā teica administrators.
— Nu gan jāsmejas, — Rimskis iespiedzās, — vai es runāju vai nerunāju, bet Jaltā viņš tagad nevar būt! Smiekli nāk!
— Viņš ir pillā… — Varenuha teica.
— Kurš pillā? —jautāja Rimskis, un viņi abi atkal sāka skatīties viens otrā.
Par to, ka no Jaltas telegrafē kaut kāds viltvārdis vai vājprātīgais, nebija nekādu šaubu, dīvains bija kaut kas cits: kā Jaltas misti- fikators var zināt par Volandu, kurš tikai vakar iebrauca Maskavā? Kā viņam kļuvuši zināmi Ļihodejeva un Volanda sakari!
— «Hipnozi…» — Varenuha atkārtoja vārdu no telegrammas,
— kā viņš zina par Volandu? —Viņš pamirkšķināja acis un pēkšņi kategoriska balsī iekliedzās: —Tad nē jau, tās ir blēņas, blēņas, blēņas!
— Kur viņš ir apmeties, tas Volands, velns viņu rāvis? — Rimskis jautāja.
Varenuha nekavējoties piezvanīja uz intūristu biroju un, Rimskim par lielu izbrīnu, paziņoja, ka Volands apmeties Ļihodejeva dzīvoklī. Tūlīt uzgriezis Ļihodejeva dzīvokļa telefona numuru, Varenuha ilgi klausījās, cik sulīgi pīkst klausulē. Caur šiem pīkstieniem kaut kur no tālienes ieskanējās dobja, drūma balss, dziedādama: «…melnajās klintīs mājoklis man…» — un Varenuha nosprieda, ka telefona tīklā ielauzusies balss no radiouzveduma.