— Dzīvoklis neatbild, — teica Varenuha, nolikdams klausuli,
— ja nu mēģināt piezvanīt vēlreiz…
Viņš nepabeidza. Durvīs parādījās atkal tā pati sieviete. Rimskis ar Varenuhu, viņu ieraugot, piecēlās, bet tā izņēma no somas ne vairs baltu, bet kaut kādu tumšu lapiņu.
— Tas jau kļūst interesanti, — caur zobiem novilka Varenuha, ar acīm pavadīdams mudīgi aizejošo sievieti. Pirmais lapiņu savās rokās dabūja Rimskis.
Uz fotopapīra tumšā fona bija skaidri salasāmas melnās rokraksta rindas:
«Pierādījums mans rokraksts mans paraksts Telegrafējiet apstip- rinājumu organizējiet slepenu Volanda novērošanu Ļihodejevs.»
Divdesmit gadu strādādams teātros, Varenuha bija redzējis visu kaut ko, bet tagad juta, ka viņa prātu pārklāj kaut kāds plīvurs, un viņš nespēja pateikt neko vairāk par ikdienišķo, turklāt bezjēdzīgo frāzi:
— Tas nevar būt!
Rimskis izturējās savādāk. Viņš piecēlās, pavēra durvis un uzbrēca uz taburetes sēdošajai kurjerei.
— Nevienu, atskaitot pastnieku, nelaist iekšā! — un aizslēdza kabineta durvis.
Pēc tam viņš no rakstāmgalda izvilka papīru blāķi un sāka uzmanīgi salīdzināt fotogrammas treknos, pa kreisi sagāztos burtus ar burtiem Stjopas rezolūcijās un parakstā, kurš beidzās ar skrūvveidīgu ķeburu. Uzgāzies uz galda, Varenuha karsti elpoja Rimskim vaigā.
— Tas ir viņa rokraksts, — beidzot stingri noteica finansu direktors, un Varenuha kā atbalss atkārtoja:
— Tas ir vina.
Ieskatījies Rimskim sejā, administrators pabrīnījās par to, kā šī seja ir pārvērtusies. Jau tā kalsnējais finansu direktors bija it ka vēl vairāk novājējis un pat novecojis, bet viņa acīs aiz raga brillēm bija pazudis parastais ērkšķainais asums, tā vietā bija nācis ne tikai satraukums, bet pat tādas kā skumjas.
Varenuha izdarīja visu, kas cilvēkam jādara lielu satricinājumu brīžos. Gan paskraidīja pa kabinetu, gan divas reizes pacēla rokas, it kā būtu piesists krustā, gan izdzēra veselu glāzi dzeltenīga ūdens no karafes, visu laiku klaigādams:
— Nesaprotu! Ne-sa-pro-tu!
Rimskis atkal skatījās pa logu un par kaut ko sasprindzināti domāja. Finansu direktors bija ļoti smagā situācijā. Vajadzēja tepat, nekustot ne no vietas, atrast parastu izskaidrojumu neparastām parādībām.
Pievēris acis, finansu direktors centās iedomāties, kā Stjopa naktskreklā, bez kurpēm šodien ap pusdivpadsmitiem traušas kaut kādā neredzētā superātrā lidmašīnā un pēc tam kā tas pats Stjopa vienās zeķēs stāv Jaltas aerodromā… velnišķa padarīšana!
Var būt, ka tas nemaz nebija Stjopa, kas viņam zvanīja no viņa paša dzīvokļa? Nē, tas, kas runāja, bija Stjopa! Vai tad viņš Stjopas balsi nepazīst! Ja ari šodienas runātājs nebūtu bijis Stjopa, tad taču vakar pēcpusdienā Stjopa no sava kabineta bija ieradies šajā pašā kabinetā ar visu to stulbo līgumu un ar visu savu vieglprātību kaitinājis finansu direktoru. Kā viņš varēja aizbraukt vai aizlidot, teātri nevienam neko nepateicis? Un, ja arī viņš vakar vakarā aizlidoja, tad šodien līdz pusdienlaikam viņš tur vēl nevar būt. Vai arī var?
— Cik kilometru līdz Jaltai? — Rimskis jautāja.
Varenuha pārstāja skraidīt un iebļāvās:
— Skaitu! Es jau saskaitīju! Līdz Sevastopolci pa dzelzceļu ir apmēram pusotra tūkstoša. Piemet vēl klāt kādus astoņdesmit — līdz Jaltai! Ar lidmašīnu — skaidrs, ka mazāk…
Hm… Jā… Par vilcienu nevar būt ne runas. Bet kas atliek? Iznīcinātājs? Kurš un kādā iznīcinātājā laidīs Stjopu bez zābakiem? Kāda velna pēc? Iespējams, ka viņš tos novilcis, kad atlidojis Jaltā. Atkal tas pats — kāpēc? Viņu ari ar visiem zābakiem iznīcinātājā nelaistu! Vispār ar iznīcinātāju tam visam nav nekāda sakara. Stāv taču rakstīts, ka pie kriminālizmeklētājiem ieradies pusdivpadsmitos, bet Maskavā viņš runāja pa telefonu… pagaidiet, pagaidiet… Rimska acu priekšā atausa viņa pulksteņa ciparnīca… Viņš atcerējās, kur stāvēja rādītāji. Šausmas! Bija divpadsmit minūtes uz divpadsmitiem. Kas tad nu iznāk? Ja pieļauj, ka nākošajā acumirklī pēc sarunas Stjopa ir drāzies uz aerodromu un nonācis tur, teiksim, pēc minūtēm piecām, kas, starp citu, ari nav iespējams, tad iznāk, ka uzreiz startējošā lidmašīna piecās minūtēs veikusi vairāk nekā tūkstoš kilometru. Tātad stundā tā veiks vairāk nekā divpadsmittūkstoš kilometru! Tas nevar būt, un tas nozīmē, ka Jaltā viņa nav.
Kas vēl atliek? Hipnoze? Uz pasaules nav tādas hipnozes, kas varētu cilvēku pārsviest tūkstošiem kilometru attālumā… Laikam gan viņam tikai rādās, ka viņš ir Jaltā. Viņam varbūt tā rādās: bet vai tad Jaltas kriminālizmeklētājiem ari rādās?! Nu, atvainojiet, tā gan nenotiek!… Bet telegrafē taču viņi no turienes?
Finansu direktora seja bija briesmiga vārda pilnā nozīmē. Durvju rokturi visu laiku raustīja un klabināja, bija dzirdams, kā aiz durvīm izmisīgi kliedz kurjere:
— Nedrīkst! Es nelaidīšu! Grieziet kaut vai gabalos! Tur ir sanāksme!
Rimskis kā mācēdams saņēmās, pacēla telefona klausuli un teica:
— Dodiet steidzamu sarunu ar Jaltu!
«Tas ir prātīgi!» klusībā nojūsmoja Varenuha.
Taču saruna ar Jaltu nenotika. Rimskis nolika klausuli un teica:
— Kā par nelaimi, līnija bojāta.
Varēja redzēt, ka līnijas sabojāšanās viņu īpaši sarūgtina un liek nopietni padomāt. Brītiņu domājis, viņš atkal paņēma klausuli ar vienu roku, bet ar otru pierakstīja klausulē sacīto:
— Pieņemiet sevišķi steidzamu! Varietē. Jā. Jalta. Krimināl- izmeklēšana. Jā. «Šodien apmēram pusdivpadsmitos Ļihodejevs runāja ar mani telefonu Maskavā, punkts. Vēlāk darbā neieradās un sameklēt pa telefonu nevaram, punkts. Pasākumus minētā mākslinieka novērošanai veicam. Findirektors Rimskis.»
«Ļoti prātīgi!» nodomāja Varenuha, bet viņš vēl nebija visu, kā nākas, izdomājis, kad galvā iešāvās vārdi: «Muļķīgi! Viņš nevar būt Jaltā!»