Rimskis pa to laiku rīkojās šādā veidā: akurāti salika visas saņemtās telegrammas čupiņā, klāt pievienoja ari savas telegrammas kopiju un visu ielika aploksnē, aizlīmēja, uzrakstīja virsū dažus vārdus un atdeva Varenuham, sacīdams:
— Ivan Saveļjevič, tūlit pats personiski aizved! Lai tad viņi paskatās!
«Bet tas gan patiešām ir prātīgi!» nodomāja Varenuha un iebāza aploksni portfeli. Pēc tam viņš katram gadījumam vēlreiz uzgrieza Stjopas dzīvokļa telefona numuru, ieklausījās un sāka priecīgi un noslēpumaini mirkšķināt ar aci un taisīt grimases. Rimskis izstiepa kaklu.
— Vai mākslinieku Volandu varētu palūgt? — saldā balsī jautāja Varenuha.
— Viņa persona ir aizņemta, — pļerkstošā balsī atbildēja klausule, — bet kas zvana?
— Varietē administrators Varenuha.
— Ivan Savcļjevič! — klausule priecīgi iesaucās. — Man šausmīgs prieks dzirdēt jūsu balsi! Kā ar veselību?
— Mersī, — pārsteigtais Varenuha atbildēja, — bet ar ko es runāju?
— Ar viņa palīgu, ar palīgu un tulku Korovjevu, — tarkšķēja klausule, — esmu pilnīgi jūsu rīcībā, dārgais Ivan Savcļjevič! Esmu gatavs izpildīt visas jūsu vēlmes! Tātad?
— Piedodiet — bet vai Stepana Bogdanoviča Ļihodejeva nav mājās?
— Diemžēl nav. Nav! — klausule bļaustījās. — Viņš ir izbraucis.
— Bet uz kurieni?
— Ārpus pilsētas vizināties ar mašīnu.
— K… kā? Vi… vizināties?… Bet kad viņš būs mājās?
— Viņš teica, ka paelpos svaigu gaisu un atgriezīsies.
— Ak tā… — nedroši teica Varenuha, — mersī. Esiet tik laipni, pasakiet msjē Volandam, ka šodien viņa uzstāšanās ir trešajā daļā.
— Klausos. Kā nu ne! Noteikti. Tūlīt pat. Katrā ziņā. Pateikšu, — aprauti noskaldīja klausule.
— Visu labu, — brīnīdamies teica Varenuha.
— Pieņemiet, — klausule teica, — manus vislabākos, viskvēlākos sveicienus un novēlējumus! Sekmes! Panākumus! Laimi! Visu to labāko!
— Skaidrs! Tā jau es teicu! — uzbudināti kliedza Varenuha.
— Nekāda Jalta, viņš ir izbraucis ārpus pilsētas!
— Nu, ja tas tā, — no dusmām bālēdams, teica finansu direktors,
— tad tā ir tik liela cūcība, ka trūkst vārdu!
Te administrators palēcās un iebļāvās tā, ka Rimskis nodrebēja:
— Zinu! Zinu! Puškinā atvēra čeburcku restorānu «Jalta». Viņš ir aizbraucis turp, pielacies un tagad no turienes telegrafē! Viss skaidrs!
— Tas jau nu ir par daudz, — noteica Rimskis, viņam raustījās vaigs un acīs liesmoja patiess, ilgi krājies niknums, — dārgi gan viņam šis izbraukums izmaksās, — te viņš pēkšņi aprāvās un nedroši piemetināja: — Bet kā tad tā, kriminālizmeklēšana taču…
— Muļķības! Tie ir viņa paša jociņi, — pārtrauca ekspansīvais administrators un jautāja: — Vai to aploksni vest?
— Noteikti, — Rimskis atbildēja.
Un atkal atvērās durvis un ienāca tā pati… «Atkal viņa!» nez kāpēc grūtsirdīgi nodomāja Rimskis. Un abi devās pastniecei pretī.
Šoreiz telegramma skanēja šādi:
«Paldies apstiprinājumu steidzoši pieci simti krimināli zmek- lēšanu man rīt izlidoju Maskavu Ļihodejevs.»
— Viņš ir prātā jucis… — vārgi sacīja Varenuha.
Rimskis nožvadzināja atslēgas, izņēma no ugunsdrošās kases atvilktnes naudu, noskaitīja piecus simtus, pazvanīja, atdeva naudu kurjeram un aizsūtīja to uz telegrāfu.
Paklau, Grigorij Daņilovič, — neticēdams savām acīm, teica Varenuha, — manuprāt, veltīgi tu to naudu sūti.
— Atnāks atpakaļ, — klusu teica Rimskis, — toties viņam par šo pikniciņu būs smagi jāatbild, — un piebilda, norādīdams uz Varcnuhas portfeli: — Brauc, Ivan Savcļjevič, nevelc garumā!
Un Varenuha ar portfeli izskrēja no kabineta.
Viņš nokāpa pirmajā stāvā, ieraudzīja milzumgaru rindu pie kases, uzzināja no kasieres, ka jau pēc stundas visas biļetes būs izpārdotas, jo publika gāzās straumēm, ieraudzījusi papildafišu, lika kasierei, lai tā pietur un nepārdod trīsdesmit labākas vietas ložās un parterā, izdrāzās no kases, steigā atkāvās no uzbāzīgajiem kontramarku tīkotājiem un iešmauca savā kabinetā, lai paķertu žokeni. Tajā brīdī iezvanījās telefons.
— Jā! — Varenuha nobļāva.
— Ivan Savcļjevič? — painteresējās klausule pretīgā deguna balsī.
— Viņa nav teātn! — gribēja atkliegt Varenuha, bet klausule viņu pārtrauca:
— Netaisiet jokus, Ivan Savcļjevič, bet klausieties! Tās telegrammas nekur nenesiet un nevienam nerādiet!
— Kas runā? — Varenuha ierēcās. — Izbcidziet, pilsoni, šitos jokus! Jūs tūlīt uz vietas atklās! Kāds ir jūsu numurs?
— Varenuha, — atbildēja tā pati pretīgā balss, — vai tu saproti, kad ar tevi runā krievu valodā, vai ne? Nenes telegrammas nekur!
— Ā, tātad jūs vēl nevarat rimties? — iekliedzās administrators svētā sašutumā. — Nu, pielūkojiet! Tas jums dārgi maksās! — Viņš nobļāva vēl kaut kādus draudus, bet apklusa, jo saprata, ka klausulē vinā neviens vairs neklausās.
Tad kabinetiņā strauji sāka tumst. Varenuha izskrēja ārā, aizcirta durvis un caur sānu izeju devās vasaras dārzā.
Administrators bija satraukts un pilns enerģijas. Pēc nekaunīgā zvana viņam nebija šaubu, ka huligānu banda taisa nekrietnus jokus un ka šie joki ir saistīti ar Ļihodejeva pazušanu. Vēlēšanās atmaskot neliešus žņaudza administratora vai nost, un, lai cik tas dīvaini, viņā pamodās priekšnojauta par kaut ko patīkamu, kas viņu sagaida. Tā mēdz būt, kad cilvēks cenšas nonākt uzmanības centrā, nogādāt kaut kam sensacionālu ziņu.
Dārzā vējš pūta administratoram sejā un dzina smiltis acīs, it kā aizšķērsodams ceļu, it kā brīdinādams. Otrajā stāvā loga rāmis noblīkšķēja tā, ka tikko neizbira stikli, kļavu un liepu galotnes trauksmīgi icšalcās. Kļuva tumšāks un vēsāks. Administrators izberzēja acis un ieraudzīja, ka zemu pār Maskavu lien dzclten- vēderains negaisa mākonis. Tālumā dobji iedunējās.