Lai kā Varenuha steidzās, nepārvarama vēlēšanās tomēr lika viņam uz brīdi ieskriet vasaras tualetē un pārbaudīt, vai montieris ir apvilcis spuldzi ar stiepļu sietu.
Paskrējis garām šautuvei, Varenuha nonāca ceriņu biezoknī, kurā stāvēja gaišzilā tualetes mājiņa. Montieris izrādījās akurāts, vīriešu nodaļā spuldze jau bija apvilkta ar metāla sietu, bet administratora sarūgtināja tas, ka pat pirmsnegaisa pustumsā varēja saskatīt, ka sienas jau aprakstītas gan ar ogli, gan ar zīmuli.
— Nu, kas tā ir par… — administrators iesāka, bet izdzirda aiz muguras murrājošu balsi:
— Tas esat jūs, Ivan Savcļjevič?
Varenuha sarāvās, apgriezās un ieraudzīja neliela auguma resnīti, kā šķita, ar kaķa fizionomiju.
— Jā, es, — īgni atbildēja Varenuha.
— Ļoti, ļoti patīkami, — runčvcidīgais resnītis noteica pīkstu- līgā balsī un, pēkšņi atvēzies, iegāza pa ausi Varenuham tā, ka administratoram žokene nolidoja no galvas un uz visiem laikiem nozuda caurumā.
No resnīša sitiena visa ateja uz brīdi iegaismojās mirguļojošā gaismā un debesīs nozibsnīja pērkona grāviens. Pēc tam nozibsnīja vēlreiz un administratora priekšā uzradās otrs — maziņš, bet ar atlētiskiem pleciem, sarkanmatains kā uguns, vienā acī katarakta, mutē — ilknis. Šis otrais, acīmredzot kreilis būdams, iezvēla administratoram pa otru ausi. Un atkal debesīs nogranda — un atejas koka jumts sāka dārdēt no lietus gāzes.
— Ko jūs, bied… — nočukstēja apdullušais administrators, tūlīt apjēdza, ka vārds «biedri» nekādi nav piemērojams bandītiem, kuri uzbrukuši cilvēkam publiskā atejā, nogārdza: — Pilso… — un apķērās, ka viņi nav ari tāda vārda cienīgi, un nezin no kura dabūja trešo briesmīgo zvēlienu, tā ka no deguna aumaļām sāka plūst asinis uz krekla.
— Kas tev, parazīt, portfelī? — runcim līdzīgais spalgi iekliedzās. — Telegrammas? Bet vai tevi pa telefonu nebrīdināja, lai tu nekur tās nenes? Brīdināja vai nebildināja, es tev prasu.
— Bridi ni.. nāja, — rīstīdamies atbildēja administrators.
— Bet tu tomēr skrēji? Dod šurp portfeli, nešķīsteni! — tajā pašā deguna balsī, kas bija runājusi pa telefonu, iekliedzās otrais un izrāva portfeli no Varenuhas trīsošajām rokām.
Abi paķēra administratoru zem padusēm, izstiepa ārā no dārza, un visi kopā aizdrāzās pa Dārza ielu. Negaiss trakoja pilnā spēkā, ūdens krākdams un gaudodams gāzās kanalizācijas caurumos, visur burbuļoja un viļņojās, no jumtiem ūdens šļācās pāri noteku caurulēm, no pavārtēm ārā tecēja putojošas straumes. Viss dzīvais no Dārza ielas bija noskalots, un nebija neviena, kas varētu glābt Ivanu Saveļjeviču. Lēkdami pa duļķainajām peļķēm, bandīti, zibens apspīdēti, vienā sekundē aizrāva pusdzīvo administratora līdz mājai nr. 302—bis un iedrāzās pavārtē, kur stāvēja divas sievietes basām kājām, jo zeķes un kurpes turēja rokās. Pēc tam visi metās sestajās parādes durvīs — un gandrīz jau prātu zaudējušais Varenuha tika augšāmrauts piektajā stāvā un nomests uz grīdas viņam labi pazīstamajā, pustumšajā Stjopas Ļihodejeva dzīvokļa priekšistabā.
Te abi laupītāji izčibēja, bet viņu vietā priekšistabā parādījās pilnīgi kaila jaunava — sarkanmataina, ar fosforiski liesmojošām acīm.
Varenuha saprata, ka tas nu ir pats briesmīgākais no visa, kas bija ar viņu atgadījies, un nostenējies atlēca pie sienas. Bet sievišķis pienāca administratoram cieši klāt un uzlika plaukstas viņam uz pleciem. Varenuham mati saslējās stāvus, jo pat caur auksto un galīgi slapjo krekla audumu viņš sajuta, ka šīs plaukstas ir vēl aukstākas, ka tās ir ledaina aukstuma pilnas.
— Tagad es tevi noskūpstīšu, — jaunava maigā balsī teica, un viņas starojošās acis jau bija pavisam tuvu viņa acīm. Tad Varenuha paģība, un skūpsts palika nesajusts.
11. nodaļa Ivana apziŅas saŠĶelŠanĀs
Sils, kas vēl pirms stundas bija mirdzējis maija saulē viņpus upes, pēkšņi nosūbēja, apmiglojās un izgaisa.
Aiz loga nepārtrauktā straumē gāzās ūdens. Debesīs ik pa brīdim uzliesmoja zibens pavedieni, debesis plīsa, un slimnieka istaba pielija ar drebelīgu, biedējošu gaismu.
Ivans sēdēja uz gultas, skatījās uz duļķaino, burbuļojošo upi un klusiņām raudāja. Pie katra pērkona grāviena viņš žēlabaini iekliedzās un aizklāja seju ar rokām. Ivana aprakstītās lapiņas mētājās pa grīdu; tās bija nopūtis vējš, kad sākās negaiss.
Dzejniekam tā ari nebija izdevies sacerēt iesniegumu par briesmīgo konsultantu. Tikko par Praskovju Fjodorovnu sauktā resnā feldšcriene iedeva zīmuļgalu un papnu, viņš lietišķi saberzēja rokas, sēdās pie galdiņa, un sākums iznāca tīri labs:
«Milicijai. MASLITASA biedra Ivana Nikolajeviča Bezpajumtnieka iesniegums. Vakar vakarā kopā ar nelaiķi M.A.Berliozu es ierados pie Patriarhu dīķiem…»
Te uzreiz dzejnieks saminstinājās, iemesls bija vārds «nelaiķis». Iznāk kaut kāda ačgārnība: kā tas izklausās — ierados kopā ar nelaiķi? Nelaiķi nestaigā apkārt! Patiešām — nodomās, ka esmu jucis.
Tā nospriedis, Ivans Nikolajevičs sāka labot uzrakstīto. Iznāca tā: «… kopā ar MABerliozu, kurš pēc tam kļuva nelaiķis…» Ari tas autoru neapmierināja. Vajadzēja dot trešo redakciju, bet tā iznāca vēl sliktāka par abām iepriekšējām: «.. ar Berliozu, kurš pakļuva zem tramvaja…» — un te vēl piesējās tas nevienam nepazīstamais komponists, uzvārda brālis, un vajadzēja papildināt: «… kurš nebija komponists…»
Ar abiem Berlioziem nomocījies, Ivans pārvilka visam strīpu un nolēma sākt ar kaut ko spēcīgu, lai uzreiz piesaistītu lasītāja uzmanību, un uzrakstīja, ka runcis sēdās tramvajā, bet pēc tam atgriezās pie epizodes ar nogriezto galvu. Galva un konsultanta pareģojums uzvedināja uz domām par Ponciju Pilātu, un, lai būtu pārliecinošāk, Ivans visu stāstījumu par prokuratoru nolēma sākt ar to bridi, kad viņš baltā, asinssarkani oderētā apmetnī iznāk Hēroda pils kolonādē.