Izmetuši vēl pāris cilpu, visi, bungām rībot, piebrauca pie pašas skatuves malas, pirmajās rindās sēdošie noclsās un atgāzās sēdekļos, jo tiem šķita, ka trio ar visām savām mašīnām iegāzīsies orķestri.
Bet velosipēdi apstājās tieši tajā mirklī, kad priekšējie riteņi jau draudēja ieslīdēt bezdibenī — muzikantiem uz galvas. Ar skaļu «Ap!» velosipēdisti nolēca no savām mašīnām un palocījās, blondīne turklāt sūtīja publikai gaisa skūpstus, bet mazulis ar savu auto tauri no taurēja kaut ko jocīgu.
Zāle nodrebēja aiz aplausiem, no abām pusēm uzpeldējušais debeszilais aizkars aizsedza velosipēdistus, zaļā uguns ar uzrakstu «Izeja» pie durvīm nodzisa, un trapeču zirneklīgajos tīklos zem kupola aizdegās baltas bumbas. Sākās starpbrīdis pirms trešās daļas.
Vienīgais cilvēks, kuru ne mazākā mērā neinteresēja Džulli ģimenes velosporta brīnumi, bija Grigorijs Daņilovičs Rimskis. Pilnīgā vientulībā viņš sēdēja savā kabinetā, kodīdams plānās lūpas, un viņa seja krampjaini raustījās. Neparastajai Ļihodejeva nozušanai bija nākusi klāt pilnīgi neparedzēta administratora Varcnuhas nozušana.
Rimskis zināja, uz kurieni viņš bija aizgājis, bet viņš aizgāja… un neatgriezās! Rimskis raustīja plecus un pats sev čukstēja:
— Bet par ko tad?!
Un savādi gan: tādam cilvēkam kā finansu direktors visvienkāršāk būtu bijis piezvanīt uz turieni, uz kurieni Varenuha aizgāja, un pajautāt, kas ar viņu noticis, taču līdz pulksten desmitiem vakarā viņš nebija varējis sevi piespiest to izdaiit.
Tikai desmitos, lietodams pats pret sevi visīstāko varmācību, Rimskis nocēla telefona klausuli, pārliecinājās, ka viņa telefons ir pagalam. Kurjers paziņoja, ka visā mājā sabojājušies ari pārējie telefoni. Šis neapšaubāmi bēdīgais, taču ne pārdabiskais atgadījums nez kāpēc galīgi satrieca finansu direktoru, bet tajā pašā laikā ari iepriecināja: nekur nebija jāzvana.
Tajā brīdī, kad virs finansu direktora galvas iemirgojās sarkanā spuldzīte, vēstīdama ka sācies starpbrīdis, ienāca kuijers un paziņoja, ka atbraucis ārzemju mākslinieks. Finansu direktors noskurinājās nezin kāpēc un, sadrūmis kā melna nakts, devās aiz kulisēm, lai sagaidītu viesi, jo nebija neviena cita, kas varētu sagaidīt.
Koridorā jau tarkšķēja signālu zvani, visādi aizbildinādamies, ziņkārīgie centās ielūkoties lielajā ģērbtuvē. Te slaistījās burvju mākslinieki košos halātos un čalmās, slidskrējējs baltā, adītā džemperi, konferansjē, nopūderēts gluži bāls, un grimētājs.
Visus pārsteidza atbraukušās slavenības frakas neredzētais garums un brīnumainais piegriezums, kā arī tas, ka mākslinieks ieradās nicina pusmaskā. Bet visērmīgākie bija divi melnā maga pavadoņi: garš, rūtains tips ar ieplīsušu pensneju un melns, trekns runcis, kurš, iegājis ģērbtuvē uz divām kājām, brīvi un nepiespiesti apsēdās uz dīvāna, miegdams acis no grimētavas lampiņu griezīgās gaismas.
Rimskis centās izmocīt kaut ko līdzīgu smaidam, kas viņa seju padarīja pavisam skābu un dusmīgu, un palokoties sasveicinājās ar klusējošo magu, kas sēdēja uz dīvāna blakus runcim. Rokas spiediena nebija. Toties rūtainais pats stādījās priekšā finansu direktoram, nosaukdams sevi par «viņa personas palīgu». Šis fakts izraisīja finansu direktorā izbrīnu, turklāt nepatīkamu, jo kontraktā par palīgu nebija ne pušplēsta vārda.
Pavisam sausi un lietišķi Grigorijs Daņilovičs noprasīja rūtainajam, kur atrodas mākslinieka aparatūra.
— Mūsu acuraugs, dārgais direktora kungs, — pļerkstošā balsi atbildēja maga palīgs, — mūsu aparatūra mums vienmēr pie rokas. Lūdzu! Eins, zwei, dreū Viņš noņirbināja mezglainos pirkstus Rimskim gar acīm un, paglābis runcim aiz auss, izvilka no turienes Rimska paša zelta pulksteni ar visu ķēdi, līdz tam pulkstenis bija atradies finansu direktora vestes kabatā zem aizpogātas žaketes un ķēdīte bija ievērta pogcaurumā.
Rimskis automātiski tvēra ar roku pie vēdera, klātesošie noelsās, bet pa durvju spraugu lūrošais grimētājs atzinīgi nokrekšķinājās.
— Jūsu pulkstentiņš? Esiet tik mīļi un saņemiet! — Bezkaunīgi smaidīdams, rūtainais uz savas netīrās delnas sniedza apjukušajam Rimskim viņa paša īpašumu.
— Ar tādu vienā tramvajā nevar braukt, — konferansjē klusi un priecīgi pačukstēja grimētājam.
Runča joks bija vēl labāks par numuru ar svešu pulksteni. Viņš negaidīti piecēlās no dīvāna, aizgāja pie spoguļgaldiņa, ar priekš- ķepu izvilka karafes aizbāzni, ielēja glāzē ūdeni, izdzēra, aiztaisīja karafi un ar grimēšanās lupatiņu noslaucīja ūsas.
Te neviens vairs pat ncnoclsās, visiem palika mutes vaļā, bet grimētājs sajūsmināts nočukstēja:
— Klase!
Tad ari trešoreiz satraukti nošķindēja zvani — un visi uzbudināti, pārliecināti, ka redzēs interesantu programmu, barā devās ārā no ģērbtuves.
Pēc brīža zālē apdzisa baltās bumbas, aizkvēlojās rampa, sarkanīgi iekrāsojot priekškara apakšmalu, un priekškara apgaismotajā spraugā pussaburzītā frakā un ne visai tīrā kreklā parādījās cilvēks — drukns, ar skūtu un bērnišķīgi priecīgu seju. Tas bija visai Maskavai labi pazīstamais konferansjē Žoržs Bengaļskis.
— Tātad, pilsoņi, — smaidīdams savu zīdaiņa smaidu, ierunājās Bengaļskis, — tūdaļ uzstāsies… — te Bengaļskis pats sevi aprāva un mainīja intonāciju, — es skatos, ka trešajā daļā publikas kļuvis vēl vairāk. Šodien te ir puse pilsētas! Šinīs dienās es satiku vienu savu paziņu un jautāju: «Ko tu pie mums nerādies? Vakar pie mums bija puse pilsētas.» Šis man atbild: «Bet es dzīvoju otrajā pusē!» — Bengaļskis apklusa, gaidīdams smieklu vētru, bet neviens neie- smējās, un viņš turpināja: —Tātad melnās maģijas seansā uzstāsies slavenais ārzemju mākslinieks Volands! Protams, mēs visi jau nu gan labi saprotam, — Bengaļskis gudri nosmaidīja, — ka melnās maģijas nemaz uz pasaules nav un ka tā nav nekas cits kā māņticība, tikai maestro Volands vispilnīgākajā veidā pārvalda triku tehniku, kuru mēs vislabāk redzēsim programmas visinteresantākajā daļā — šīs pašas tehnikas atmaskošanā, bet, tā kā mēs visi kā viens esam gan par tehniku, gan par tās atmaskošanu, tad lūgsim Volanda kungu.