Gvelzdams visas šīs muļķības, Bengaļskis salika rokas plaukstu pret plaukstu un kā apsveikdams kratīja tās pavērtā priekškara spraugā, un priekškars, klusu čaukstēdams, aizpeldēja uz abām pusēm.
Maga iznāciens kopā ar garo palīgu un uz pakaļkājām staigājošo runci publikai ļoti patika.
— Krēslu, — paklusi nokomandēja Volands, un tajā pašā brīdī nēzin kādā veidā un nezin no kurienes uz skatuves parādījās krēsls, un mags apsēdās uz tā.
— Saki man, mīļo Fagot, — mags apvaicājās rūtainajam māžam, kuram, kā izrādījās, bez Korovjeva bija vēl arī citi vārdi,
— vai tev ari nešķiet, ka Maskavas iedzīvotāji ir stipri pārmainījušies?
Mags paskatījās uz apklusušo publiku, kas bija ārkārtīgi pārsteigta — kā no zila gaisa var rasties krēsls?
— Tieši tā, mcssire, — paklusu atbildēja Fagots-Korovjcvs.
— Tev taisnība. Pilsētnieki ir stipri izmainījušies — ārēji, es saku, tāpat kā pati pilsēta. Par apģērbu vispār nav ko runāt, bet parādījušies tie… nu, kā viņus sauc… tramvaji, automobiļi.
— Autobusi, — ar godbijību pateica priekšā Fagots. Publika klausījās sarunā ļoti uzmanīgi, viņai šķita, ka tā ir
maģisko triku prelūdija. Kulisēs drūzmējās aktieri un skatuves strādnieki, un to vidū bija redzama Rimska saspringtā un bālā seja.
Bengaļskis bija nolīdis skatuves maliņā, un viņa seja pauda arvien lielāku un lielāku neizpratni. Viņš mazliet pacēla uzaci un, izmantodams pauzi, sacīja:
— Ārzemju mākslinieks ar to izsaka savu sajūsmu par Maskavu, par tās izaugsmi tehnikas ziņā un tāpat arī par maskaviešiem. — Te Bengaļskis divreiz uzsmaidīja — vispirms parteram, pēc tam galerijai.
Volands, Fagots un runcis pagrieza galvu uz konferansjē pusi.
— Vai tad cs izteicu kādu sajūsmu? — mags jautāja Fagotam.
— Nepavisam ne, messire, nekādu sajūsmu jūs netikāt izteikuši, — tas atbildēja.
— Bet ko tad šis cilvēks tā saka?
— Viņš gluži vienkārši melo! — skaļi, pa visu teātri pavēstīja rūtainais palīgs un, pret Bengaļski pagriezies, piebilda: — Apsveicu jūs, pilsoni pīlīšu pfitēj!
Galerija nospurdza, Bengaļskis nodrebēja un izvalbīja acis.
— Mani, saprotams, interesē ne jau autobusi, telefoni un pārējā…
— Aparatūra! — rūtainais teica priekšā.
— Pilnīgi pareizi, paldies, — skanēja maga lēnais un zemais bass,
— bet viens daudz svarīgāks jautājums: vai šie pilsētnieki ir pārvērtušies iekšēji?
— Jā, cienītais, šis jautājums ir vissvarīgākais.
Kulisēs sāka saskatīties, Bengaļskis stāvēja sarkans kā vēzis, bet Rimskis bija bāls. Bet te, it kā sajuzdams sākošos saspīlējumu, mags noteica:
— Mēs tomēr pārlieku ieslīgstam sarunās, mīļo Fagot, bet publika sāk garlaikoties. Sākumam parādi mums kaut ko tādu vienkāršāku!
Zāle atviegloti sakustējās. Fagots un runcis gar rampu aizgāja katrs uz savu pusi. Fagots uzsita knipi un bravūrīgi uzsauca:
— Tris, četri! — no zila gaisa izķēra kāršu komplektu, sajauca un kā scrpentina lenti aizlidināja runcim. Runcis kārtis noķēra un lidināja atpakaļ. Atlasa karšu čūskiņa nosprauslājās. Fagots kā putna bērns atvēra muti un norija visu — kārti pēc kārts.
Pēc tam, labo pakaļkāju pievilkdams, runcis paklanījās un izpelnījās milzīgus aplausus.
— Tā tik ir klase! — sauca no aizkulisēm.
Bet Fagots rādīja ar pirkstu parterā un paziņoja:
— Kāršu komplekts tagadītēs, cienījamie pilsoņi, ir septītajā rindā pie pilsoņa Parčevska, kabatā starp tris rubļu naudas zīmi un pavēsti, ka jāierodas tiesā par alimentu nemaksāšanu pilsonei Zeļkovai.
Parterā sakustējās, sāka celties kājās, līdz beidzot viens pilsonis, kura uzvārds tiešām bija Parčevskis, no pārsteiguma galīgi nosarcis, cēlās kājās, izņēma no kabatas portfeļa kāršu komplektu un pavicināja gaisā, nezinādams, ko ar to lai dara.
— Lai paliek jums par piemiņu! — Fagots nokliedzās. — Ne velti vakar pie vakariņu galda jūs teicāt — ja nebūtu pokera, jūsu dzīve Maskavā būtu pavisam neciešama.
— Vecs numurs, — atskanēja no galerijas, — tas ir no viņu pašu kompānijas.
— Jums tā šķiet? — Fagots iebļāvās un piemiedza acis uz galerijas pusi. — Tādā gadījumā ari jūs esat no mūsu bandas, jo jums ari ir kabatā!
Galerija sarosījās, atskanēja priecīga balss:
— Patiešām! Ir! Te ir, te ir… Stop! Tie taču ir červonci!
Parterā sēdošie sāka ausīties. Kāds apjucis cilvēks galerijā bija atradis sev kabatā pēc bankas parauga pārlīmētu paciņu un virsū bija rakstīts: «Viens tūkstotis rubļu».
Kaimiņi uzklupa viņam, bet viņš izbrīnā ar nagu knibināja pārlī- mi, lai pārliecinātos, vai červonci ir īsti vai atkal kādas burvestības.
— Nudien īsti! Červonci! — galerijā priecīgi klaigāja.
— Nospēlējiet ar mani ari tādu pašu stiķi, — jautri palūdza kāds resnītis no partera vidus.
— Avcc plaisiri — Fagots atsaucās. — Bet kāpēc ar jums vienu pašu? 1.ai piedalās visi! — un nokomandēja: — Lūdzu skatīties uz augšu!… Viens! — un viņam rokā jau bija pistole, viņš nokliedza: — Divi! — Pistole pasviedās augšup. Viņš nokliedza: —Tris! — un noplaiksnīja, un nobūkšķēja, un tūlīt no kupola, sijādamies caur trapecēm, zālē sāka birt balti papīriši.