Tie lidinājās uz visām pusēm, icplivitiājās galerijā, virpuļoja orķestri un uz skatuves. Pēc dažām sekundēm naudas lietus, kļūdams arvien spēcīgāks, sasniedza skatītājus un tie sāka tvarstīt papīrišus.
Zibēja simtiem roku, skatītāji cēla papīrīšus pret gaišo skatuvi, un kļuva redzamas visīstākās ūdenszīmes. Ari smarža neizraisīja nekādas šaubas: tā bija ne. ar ko nesalīdzināmā, valdzinošā tikko iespiestas naudas smarža. Liela līksmība, bet vēlāk izbrīns pārņēma visu zāli. Visur bija dzirdams — «červonci, červonci», skanēja izsaucieni «ah, ah!» un jautri smiekli. Viens otrs jau ložņāja pa eju un taustīja zem krēsliem. Daudzi lēca uz krēsliem augšā un ķerstīja šaudīgos, kaprīzos papīreļus.
Miliču sejās bija lasāma arvien lielāka neizpratne, bet mākslinieki jau bez kautrēšanās nāca ārā no aizkulisēm.
Belctāžā atskanēja balss: «Ko tu grābājies? Tas ir mans! Man virsū lidoja!» — un otra balss: «Ķo tu te grūsties, es pats tev tā iekraušu!» Un pēkšņi noskanēja pliķis. Beletāzā tūlīt parādījās miliča cepure — un no belctāžas kādu aizveda.
Vispār satraukums aizvien pieauga, un nevar zināt, ar ko tas būtu beidzies, ja Fagots negaidot nepapūstu gaisā un naudas lietus pēkšņi neizbeigtos.
Divi jauni cilvēki, daudznozīmīgi un priecīgi saskatījušies, piecēlās un devās taisnā ceļā uz bufeti. Teātris dūca, skatītājiem no uzbudinājuma spīdēja acis. Jā, jā, nezin ar ko tas beigtos, ja Bengaļskis nebūtu saņēmis visus spēkus un sakustējies. liii justos drošāk, viņš pa paradumam saberzēja rokas un ierunājās, cik vien skanīgi jaudādams:
— Pilsoņi, mēs visi nupat redzējām tā saucamās masu hipnozes gadījumu. Tas ir tīri zinātnisks eksperiments, kas pierāda skaidri un gaiši, ka nekādi brīnumi un nekāda maģija nepastāv. Palūgsim maestro Volandu, lai viņš mums atklāj šī eksperimenta noslēpumu. Pilsoņi, tūlīt jūs redzēsit, kā šīs šķietamās naudaszīmes pazudīs tikpat pēkšņi, kā parādījušās.
Viņš sāka aplaudēt, bet aplausiem neviens nepievienojās, droši smaidīja, taču acīs no šīs drošības nebija nevēsts, tās drīzāk pauda mēmu lūgumu.
Publikai Bcngaļska runa nepatika. Iestājās pilnīgs klusums, kuru pārtrauca rūtainais Fagots.
— Te mums atkal ir darīšana ar tā saucamo melošanas gadījumu, — viņš sacīja skaļā āža tenorā, — šie papīriņi, pilsoņi, ir īsti!
— Bravo! — kaut kur augšā kāds aprauti norēcās.
— Starp citu, šis te, — un Fagots norādīja uz Bcngaļski, — man jau ir apnicis. Bāžas visu laiku, kur nenākas, ar muļķīgām piezīmēm traucē seansu. Ko mums ar viņu darīt?
— Noraut galvu! — viens skarbi noteica no galerijas.
— Kā jūs teicāt? Ā? — uz nekrietno priekšlikumu uzreiz atsaucās Fagots. — Noraut galvu? Tā ir ideja! Bcgcmot! — viņš uzsauca runcim. — Izpildi! Eins, zwci, cĪrei1 .
Un notika kaut kas neredzēts. Melnajam runcim spalva sacēlās stāvus, atskanēja sirdi plosošs ņaudiens. Pēc tam viņš sarāvās kamolā un kā pantera lēca Bengaļskim krūtīs, bet pēc tam uz galvas. Rūkdams viņš iegrāba ar ķepu konferansjē pašķidrajā cekulā un, mežonīgi iekaucies, divos paņēmienos atrāva galvu no tuklā kakla.
Divi ar pusi tūkstoša skatītāju iekliedzās vienā balsī. Asinis no sarautām artērijām šāvās augšup kā fontāns, apšļakstīdamas fraku un krūtežu. Bezgalvainais ķermenis ērmīgi notirināja kājas un sašļuka uz grīdas. Zālē histēriski kliedza sievietes. Runcis padeva galvu Fagotam, tas aiz matiem pacēla to un rādīja publikai, un galva brēca pa visu teātri:
— Ārstu!
— Vai tu vel turpināsi gvelzt visādas glupības! — Fagots bargi noprasīja raudošajai galvai.
— Es vairs tā nedarīšu! — galva atčerkstēja.
— Dieva dēļ, nemokiet viņu! — caur kņadu noskanēja sievietes balss no ložas, un mags pagrieza galvu uz šīs balss pusi.
— Pilsoņi, tātad piedosim viņam, vai ne? — pievērsies zālei, jautāja Fagots.
— Piedosim! Piedosim! — skanēja sākumā atsevišķas — galvenokārt sieviešu balsis, vēlāk korim piebiedrojās ari vīrieši.
— Kā pavēlēsit, messire? — Fagots jautāja aizmaskotajam.
— Ko tur lai saka, — tas domīgi atbildēja, — viņi ir ļautiņi kā jau ļautiņi. Viņiem patīk nauda, bet tā ir vienmēr bijis… Cilvēcei patīk nauda, vienalga, no kā to taisa — vai no ādas, papīra vai no bronzas un no zelta. Vieglprātīgi… ko tur lai saka … reizēm ari žēlsirdība iezogas viņu sirdīs… cilvēki kā jau cilvēki… vispār līdzīgi agrākajiem… vienīgi dzīvokļujautājums viņus ir samaitājis… — un skaļi pavēlēja: — Uzlikt galvu atpakaļ!
Runcis kārtīgi notēmēja, uzbāza galvu uz kakla, un tā ieņēma savu iepriekšējo vietu, it kā nemaz nebūtu bijusi norauta. Galvenais, ka uz kakla nepalika pat nekādas rētas. Runcis ar ķepām pārbrauca pār cīsiņu, pār fraku, un asins plankumi no turienes pazuda, kā nebijuši. Fagots uzslēja sēdošo Bcngaļski kājās, iegrūda viņam frakas kabatā červoncu žūksni un aizvadīja no skatuves ar vārdiem:
— Lasieties projām no šejienes! Bez jums jautrāk.
Galīgi jēgu zaudējis, atskatīdamies un streipuļodams konferansjē aizvilkās tikai līdz ugunsdzēsējiem, un tur viņam sametās nelabi. Viņš žēlabainā balsī iekliedzās:
— Mana galva, mana galva!
Daudzi metās pie viņa, to skaitā ar Rimskis. Konferansjē raudāja, grābājās ar rokām pa gaisu un murmināja:
— Atdodiet man galvu! Atdodiet galvu! Dzīvokli varat ņemt, gleznas ari, bet galvu atdodiet!
Kuijers aizskrēja pēc ārsta. Bengaļski gribēja noguldīt uz dīvāna ģērbtuvē, bet tas sāka cīkstēties pretī un nebija novaldāms. Nācās saukt ātro palīdzību. Kad nabaga konferansjē bija aizvests, Rimskis skrēja atpakaļ uz skatuvi un ieraudzīja, ka tur jau notiek jauni brīnumi. Jā, starp citu, vai nu tieši šinī mirkli, vai mazliet agrāk, bet mags ar savu noplukušo krēslu bija nozudis no skatuves, un publika to nemaz nebija pamanījusi, jo visi sekoja tam ārkārtīgajam, ko uz skatuves bija satīkojis Fagots.