Bet Fagots, izvadījis daudzcictušo konferansjē, paziņoja publikai tā:
— Tagaditēs, kad tas murmulis ir atšuvies, atvērsim dāmu salonu!
Un uzreiz persiešu paklāji nosedza skatuves grīdu, parādījās no zaļganām caurulītēm plūstošas sāngaismas apspīdēti milzīgi spoguļi, starp tiem uzradās vitrīnas, un tajās priecīgi pārsteigtā publika ieraudzīja dažnedažādu krāsu un fasonu sieviešu tērpus no Parīzes. Tas bija vienās vitrīnās, citās parādījās simtiem sieviešu cepuru — gan ar spalviņām, gan bez spalviņām, gan ar, gan bez sprādzēm, simtiem kurpju — melnas, baltas, dzeltenas, adas, atlasa, zamša, ar siksniņām un ar akmentiņiem. Starp kurpēm parādījās futrāļi, tajos dažādās krāsās iemirguļojās flakonu kristāls. Veseli kalni ar sieviešu somiņām no' antilopju ādas, zīda un zamša, un turpat blakus veselas grēdas ar lūpu krāsas iegarenajām, zeltītajām kārbiņām.
Velns viņu zina no kurienes uzradusies sarkanmataina jaunava melnā vakarkleitā, visādi citādi tīri glīta, ja vien kaklu nebojātu dīvaina rēta, pie vitrīnām smaidīja laipnu saimnieces smaidu.
Izkusdams saldā smaidā, Fagots paziņoja, ka firma pilnīgi bez maksas izdara vecu sieviešu apģērbu un apavu apmaiņu pret Paiīzcs modeļiem un attiecīgi pret Parīzes apaviem. To pašu viņš teica ari par somiņām, smaržām un visu citu.
Runcis sāka šļūkāt ar pakaļkāju, kustināt priekšķepu, vienlaikus žestikulēdams kā šveicars, kurš patlaban ver durvis.
Jaunava, tiesa, piesmakušā, bet saldā balsī, neskaidri izrunādama skaņas, sāka dziedāt kaut ko nesaprotamu, bet, spriežot pēc zālē sēdošo sieviešu sejām, dikti kārdinošu:
— Herlen, Chanel numur pieci, Micuko, Narcisse, Noire, vakartērpi, viesību tērpi…
Fagots locījās kā tārps, runcis klanījās, jaunava vēra vaļā stikla vitrīnas.
— Lūgtum! — Fagots auroja. — Bez liekas kautrības un ceremonijām!
Publikā valdīja dzīva rosība, bet iet uz skatuves pagaidām vēl nevienai dūšas nebija. Tad beidzot no parterā desmitās rindas iznāca kāda brunete un, smaidīdama tā, it kā viņai, sak, nospļauties par visu, gāja uz priekšu un pa sānu trepītēm uzkāpa uz skatuves.
— Bravo! — iesaucās Fagots. — Sveiciens pirmajai apmeklētājai! Bcgcmot, krēslu! Madām, sāksim ar apaviem!
Brunete apsēdās uz krēsla, un Fagots tūlīt nokrāva uz paklaja viņas priekšā veselu kurpju grēdu.
Brunete novilka savu labās kājas kurpi un sāka pielaikot ceriņ- krāsas kurpi, pamīņājās uz paklāja, apskatīja papēdi.
— Bet vai nespiedis? — viņa domīgi jautāja.
Fagots aizvainoti iesaucās:
— Vai jums prāts, vai jums prāts?
Arī runcis apvainojumā noņaudējās.
— Es ņemu šo pāri, msjē, — brunete cienīgi sacīja un uzvilka otru kurpi.
Brunetes vecās kurpes tika izsviestas aiz priekškara, turp devās arī brunete, viņu pavadīja sarkanmatainā jaunava un Fagots, nesdams uz pakaramajiem vairākus modeļu tērpus. Runcis rosījās, palīdzēja un cienīguma labad bija uzkāris sev kaklā centimetru mcm.
Bridi pabijusi aiz aizkara, brunete iznāca tādā tērpā, ka viss parters skaļi nodvesās. Drosmīgā sieviete, kļuvusi skaista līdz nepazīšanai, apstājās pie spoguļa, pašūpoja kailos plecus, piedūrās ar roku matiem pakausī un izslējās, lai apskatītu savu muguru.
— Firma lūdz paņemt par piemiņu, — Fagots teica un pasniedza brunetei atvērtu futrāli ar smaržu flakonu.
— Mersi, — uzpūtīgi atbildēja brunete un devās pa trepītēm parterā. Kamēr viņa gāja, skatītāji lēca kājās un raustīja futrāli.
Nu mērs bija pilns, un no visām pusēm sievietes devās uz skatuvi. Caur satrauktām runām, smiekliņiem un nopūtām atskanēja vīrieša balss: «Es tev aizliedzu!» — un sievietes: «Despot un mietpilsoni, neizlauziet man roku!» Sievietes spietoja aiz aizkara, atstāja tur savus apģērbus un iznāca jaunos. Uz taburetēm ar zeltītām kājiņām sēdēja vesela strīpa cienījamu dāmu, kuras enerģiski bungāja pa paklāju ar savām jaunajām kurpēm. Fagots, uz ceļiem nometies, palīdzēja uzlaikot, runcis ar somiņu un kurpju klēpjiem klimta no vitrīnām pie taburetēm un atpakaļ, jaunava ar sakropļoto kaklu šaudījās turp un atpakaļ un bija jau nonākusi tik tālu, ka tarkšķēja tikai franciski, un pats jocīgākais, ka visas sievietes saprata viņu no pusvārda, pat tās, kuras neprata franciski ne zilbi.
Vispārēju izbrīnu izsauca vīrietis, kurš bija uzlavījics uz skatuves. Viņš paziņoja, ka viņa laulātā draudzene slimo ar gripu, tāpēc viņš lūdz, vai nevarētu tai kaut ko nodot ar viņa starpniecību. Lai pierādītu, ka tiešām ir precējies, pilsonis bija ar mieru parādīt pasi. Gādīgā vīra paziņojums izsauca lielus smieklus. Fagots nobļāvās, ka bez visas pases viņam tic kā pats sev, un iedeva pilsonim divus pārus zīda zeķu, runcis no savas puses pielika kārbiņu ar lūpu krāsu.
Nokavējušās sievietes spraucās uz skatuvi, no skatuves straumē plūda laimīgās — balles tērpos, drakoniem izšūtās pidžamās, cienīgos vizīšu kostīmos, uz vienu uzaci piešķiebtās cepurītēs.
Tad Fagots paziņoja, ka vēlā laika dēļ pēc minūtes veikalu slēgs līdz rītvakaram, un uz skatuves sacēlās neiedomājama kņada. Sievietes grāba kurpes uz ātru roku, bez kādas uzlaikošanas. Viena kā viesuļvētra iedrāzās aiz aizkara, nometa savu kostīmu, paķēra pirmo, kas pagadījās, — zīda halātu ar milzīgām puķēm un pa ceļam paguva pagrābt ari divus flakoniņus smaržu.
Tieši pēc minūtes norībēja pistoler šāviens, spoguļi pazuda, vitrīnas un taburetes kā ūdenī iekrita, paklājs, tāpat kā aizkars, izgaisa. Pēdējais pazuda veco apģērbu un apavu kalns, un skatuve kļuva atkal vienkārša, tukša un kaila.