Un te notikumos iejaucās jauna darbojošās persona.
No 2. ložas ierunājās patikams, skanīgs un uzstājīgs baritons:
— Pilsoni māksliniek, un tomēr būtu vēlams, lai jūs tūlīt publikas priekšā atklātu savu triku tehniku, sevišķi triku ar naudaszīmēm. Vēlama būtu arī konferansjē atgriešanās uz skatuves. Skatītāji uztraucas par viņa likteni.
Baritons nepiederēja nevienam citam kā tieši šīvakara goda viesim Maskavas teātru Akustikas komisijas priekšsēdētājam Arkadijam Apolonovičam Semplejarovam.
Arkādijs Apolonovičs sēdēja ložā kopā ar divām dāmām: vienu jau gados, dārgā un modernā tērpā, un otru — jauniņu un glītu, daudz vienkāršākā apģērbā. Pirmā, kā drīz vien, protokolu sastādot, noskaidrojās, bija Arkādijā Apolonoviča dzīvesbiedre, bet otra — viņa attāla radiniece, jauna un daudzsološa aktrise, kas atbraukusi no Saratovas un dzīvoja pie Arkādijā Apolonoviča un viņa sievas.
— Pardon! — Fagots atsaucās. — Es atvainojos, šeit nekā nav ko atklāt, viss skaidrs..
— Nē, piedodiet! Atklāšana ir pilnīgi nepieciešama. Bez tās jūsu spožie numuri atstāj smagu iespaidu. Skatītāju masas pieprasa paskaidrojumus.
— Skatītāju masas, — bezkaunīgais māžs pārtrauca Semplejarovu, — manuprāt, neko nav pieprasījušas. Bet, ņemot vērā jūsu cienījamo vēlēšanos, Arkadij Apolonovič, lai notiek, es visu atklāšu. Taču, lai to varētu izdarīt, atļaujiet iepriekš vienu mazu numuriņu.
— Kāpēc gan ne, — tēvišķīgi atbildēja Arkādijs Apolonovičs, — tikai noteikti ar atmaskošanu!
— Protams, protams. Tātad atļaujiet pavaicāt jums, Arkadij Apolonovič, — kur jūs bijāt vakar vakarā?
Atskanot šim nevietā izteiktajam un, iespējams, pat bezkaunīgajam jautājumam, Arkādijā Apolonoviča seja pārvērtās, turklāt visai stipri pārvērtās.
— Arkādijs Apolonovičs vakar vakarā bija Akustikas komisijas sēdē, — visai augstprātīgi atbildēja Arkādijā Apolonoviča dzīvesbiedre, — bet es nesaprotu, kāds tam sakars ar maģiju.
— Jā, madām, — Fagots apstiprināja, — dabiski, ka jūs nesaprotat. Par sēdi jūs gaužām maldāties. Dodoties uz minēto sēdi, kura, starp citu, vakar nemaz nebija paredzēta, Arkādijs Apolonovičs atlaida savu šoferi pie Akustikas komisijas ēkas Tīrajos dīķos (viss teātris noklusa), bet pats ar autobusu aizbrauca uz Jclohas ielu ciemos pie rajona ceļojošā teātra aktrises Milicas Andrejevnas Pokobatjko un ciemojās tur kādas četras stundas.
— Ai! — pilnīgā klusumā noskanēja kāda ciešanu pilna balss.
Arkādijā Apolonoviča jauniņā radiniece pēkšņi sāka smieties
zemā, briesmīgā balsī.
— Viss skaidrs! — viņa iesaucās. — Man jau sen bija aizdomas, ka tam tā jābūt. Tagad es saprotu, kāpēc tā nemākule dabūja Luizas lomu!
Viņa negaidīti atvēzās ar mazu un strupu violetu lietussargu un iezvēla Arkadijam Apolonovičam pa galvu.
Nelietis Fagots, pie reizes arī Korovjevs būdams, nokliedzās:
— Lūk, cienījamie pilsoņi, tas ir viens no atmaskošanas gadījumiem, kuru tik uzbāzīgi centās panākt Arkādijs Apolonovičs!
— Kā tu uzdrošinājies, nekrietnā, pieskarties Arkadijam Apolonovičam? — bargi noprasīja Arkādijā Apolonoviča dzīvesbiedre un piecēlās ložā visā savā grandiozajā augumā.
Jaunajai radiniecei uznāca otra sātanisku smieklu lēkme.
— Lai nu kurš, — viņa smiedamās atbildēja, — bet es tad nu gan drīkstu pieskarties! — Un otrreiz noskanēja no Arkādijā Apolonoviča galvas atlecošā lietussarga plakšķis.
— Milicija! Ņemiet viņu ciet! — Semplejarova sieva kliedza tik baismīgā balsī, ka daudziem pārskrēja šermuļi pār muguru.
Piedevām vēl arī runcis izjoza pie pašas rampas un cilvēka balsi norēcās pa visu teātri:
— Seanss beidzies! Maestro! Uzgrūdiet maršu!
Pusnojukušais diriģents, pats neapzinādamies, ko dara, pašāva zizli augšup, un orķestris nevis iesāka spēlēt, nevis nogranda, ne ari uzrāva, bet, ar pretīgajiem runča vārdiem, taisni uzgrūda neiedomājamu, nekautrīgu maršu.
Vienu mirkli šķita, ka dzirdami kaut kādi zem dienvidu zvaigznēm kafešantānā noklausīti pusnesaprotami, neskaidri, bet uz nebēdu traki šī marša vārdi:
Tik viņa augtslabdzimtibai Savs tītariņš un zoss, Un daiļo būtņu simti, Kas staigā lindrakos!
Bet var jau būt, ka šādu vārdu nemaz nebija, bet šai pašai mūzikai bija citi — pārlieku, pārlieku nepieklājīgi vārdi. Taču pats galvenais bija tas, ka pēc visa notikušā Varietē sākās sajukums kā pie Bābeles torņa. Miliči skrēja uz Semplejarova ložu, ziņkārīgie rāpās uz barjeras, skanēja ellišķīgas smieklu eksplozijas, ārprātīgi bļāvieni un visam pāri orķestra šķīvju zeltīta šķindoņa.
Bija redzams, ka skatuve pēkšņi kļuvusi tukša, ka krāpnieks Fagots, kā ari bezkaunīgais kaķa izdzimums Begemots ir izčibējuši, izčibējuši tāpat, kā pirms tam izčibēja mags ar savu pusnoplukušo krēslu.
13. nodaļa varoŅa parĀdĪŠanĀs
Tātad nepazīstamais padraudēja Ivanam ar pirkstu un nočukstēja:
«Csst!»
Ivans nolaida kājas no gultas uz grīdas un vērīgi skatījās. No balkona istabā uzmanīgi raudzījās noskuvies cilvēks ar tumšiem matiem, smailu degunu, nemierīgām acīm un matu cirtu pār pieri. Viņam varēja būt kādi trīsdesmit astoņi gadi.
Pārliecinājies, ka Ivans ir viens pats, un ieklausījies visapkārt, dīvainais apmeklētājs kļuva drošāks un ienāca istabā. Tad ari Ivans
ieraudzīja, ka atnācējs ir slimnīcas drēbēs. Viņš bija apakšveļā, basajās kājās kurpes, uz pleciem uzmests brūns halāts.
Atnākušais pamirkšķināja Ivanam ar aci, iebāza atslēgu saišķi kabatā, čukstus apvaicājās: «Drīkst piesēsties?» — un, saņēmis piekrītošu atbildi, apsēdās atzveltnes krēslā.