— Kā jūs te nokļuvāt? — paklausīdams kalsnajam, draudošajam pirkstam, čukstus jautāja Ivans. — Balkona restes taču ir noslēgtas?
— Restes tiešām ir aiz atslēgas, — ciemiņš piekrita, — bet Praskovja Fjodorovna ir ārkārtīgi laba un tomēr izklaidīga. Pirms mēneša es nospēru viņai atslēgu saišķi, un nu man ir iespēja nokļūt uz kopējā balkona, kas stiepjas visapkārt mājai, un dažreiz apciemot kaimiņu.
— Ja reiz jūs tiekat uz balkona, tad taču jūs varat aizmukt. Vai varbūt ir pārāk augstu? — Ivans interesējās.
— Nē, — pārliecinoši atbildēja viesis, — es nevaru aizmukt ne augstuma pēc, bet tāpēc, ka man nav kur mukt. — Un piebilda pēc brītiņa: — Tātad tupam?
— Tupam, — piekrita Ivans, skatīdamies atnācēja brūnajās, nemiera pilnajās acīs.
— Jā… — viesis pēkšņi sāka uztraukties, — bet jūs, es ceru, neesat no nevaldāmajiem? Es, zināt, nevaru paciest troksni, kņadu, varas darbus un visu, kas uz to pusi. Sevišķi nevaru ciest, kad cilvēks kliedz, vienalga, aiz sāpēm, naida vai aiz kāda cita iemesla. Nomieriniet mani un sakiet, ka neesat nevaldāms!
— Vakar restorānā es vienam iejaucu pa mūli, — dzejnieks vīrišķīgi atzinās.
— Par ko? — viesis stingri noprasīja.
— Jāatzīstas, ne par ko, — sakaunējies Ivans atbildēja.
— Nejēdzība, — viesis nosodīja Ivana rīcību un piemetināja: — Bez tam kas jums tie par izteicieniem — iejaucu pa mūli? Nav taču zināms, kas īsti katram cilvēkam ir — mūlis vai seja. Un tomēr laikam gan seja. Tā ka, zināt, ar dūrēm… Nē, to nu jūs uz visiem laikiem metiet pie malas!
Nostrostējis Ivanu tādā veidā, viesis painteresējās:
— Profesija?
— Dzejnieks, — nezin kāpēc negribīgi atzinās Ivans.
Atnācējs sadrūma.
— Ak, kā man neveicas! — viņš iesaucās, bet tūlīt apķērās, atvainojās un jautāja: — Bet kā jūs sauc?
— Bezpajumtnieks.
— Eh, eh… — viesis noteica viebdamies.
— Bet kas tad īsti ir, jums mani dzejoļi nepatīk? — Ivans ziņkārigi jautāja.
— Šausmīgi nepatīk.
— Bet kurus jūs esat lasījis?
— Nevienu jūsu dzejoli es neesmu lasījis! — apmeklētājs nervozi iesaucās.
— Bet kā tad jus tā varat teikt?
— Kāpēc ne? — viesis atbildēja. — It kā es citus nebūtu lasījis! Vispār… ja nu vienīgi notiek brīnums? Labi, es esmu gatavs noticēt jums uz vārda. Sakiet pats — vai jūsu dzejoļi ir labi?
— Baismīgi! — Ivans pēkšņi atzinās droši un vaļsirdīgi.
— Nerakstiet vairs! — lūdzoši sacīja svešais.
— Apsolu un apzvēru! — svinīgi teica Ivans.
Zvērests tika apstiprināts ar rokas spiedienu, bet tad koridorā kļuva dzirdami klusināti soļi un balsis.
— Csst! — nočukstēja svešais, izmetās uz balkona un aiztaisīja režģi.
Uz brītiņu ienāca Praskovja Fjodorovna, pajautāja, kā Ivans jūtas, vai viņš gulēs ar gaismu vai bez. Ivans lūdza gaismu atstāt, Praskovja Fjodorovna novēlēja labunakti un aizgāja. Un, kad viss bija noklusis, atkal atgriezās viesis.
Viņš čukstus pastāstīja Ivanam, ka 119. istabā ievests jauns slimnieks, kaut kāds resnis ar zili sarkanu fizionomiju, un viņš visu laiku murkšķot par kaut kādu valūtu, ventilāciju un zvērot, ka pie viņiem Dārza ielā iemitinājies nelabais.
— Puškinu lamā no panckām ārā un visu laiku bļauj: «Kuroļesov, bis, bis!» — viesis stāstīja, nervozi raustīdamies. Nomierinājies viņš apsēdās un tcica: — Vispāribā Dievs ar viņu, — un pievērsās Ivanam. — Par ko tad esat nokļuvis šeit?
— Par Ponciju Pilātu, — drūmi grīdā skatīdamies, Ivans atbildēja.
— Ko?! — katru piesardzību aizmirsis, viesis iekliedzās un pats ar roku sev aizspieda muti. — Satriecoša sakrišana! Lūdzu, lūdzu, stāstiet!
Nezin kāpēc juzdams uzticību pret nepazīstamo, Ivans, sākumā stomīdamies un kaunēdamies, pēc tam jau pavisam droši sāka stāstīt par visu to, kas bija noticis vakar pie Patriarhu dīķiem. Jā, noslēpumainā atslēgu zagļa personā Ivans Nikolajevičs bija ieguvis ļoti labu klausītāju. Ciemiņš nesauca Ivanu par vājprātīgu, par stāstīto izrādīja ārkārtīgu interesi, stāstījuma gaitā beigu beigās nonāca pilnīgā sajūsmā. Lāgu lāgiem viņš pārtrauca Ivanu ar starpsaucieniem:
— Ej nu ej! Tālāk, tālāk, es jūs lūdzu! Tikai, visu svēto vārdā, neko neizlaidiet!
Ivans arī neko neizlaida, viņam pašam tā bija vieglāk stāstīt, un pamazām bija klāt tā vieta, kur Poncijs Pilāts baltā, asinssarkani oderētā mantijā iziet uz balkona.
Te viesis salika rokas kā lūgšanā un nočukstēja:
— o, kā es esmu uzminējis! o, kā es visu esmu uzminējis!
Berlioza briesmīgās nāves aprakstu viņš uzņēma ar mīklainu
piezīmi, turklāt viņa acis aizkvēlojās dusmās:
<— Žēl gan, ka šī Berlioza vietā nebija kritiķis Latunskis vai literāts Mstislavs Lavrovičs, — un izmisīgi, taču bez skaņas iekliedzās: — Tālāk!
Runcis, kurš maksā konduktorei, viesi ārkārtīgi uzjautrināja, viņš rīstījās no aizturētiem smiekliem, skatīdamies, kā, sava stāstījuma panākumu iekveldēts, Ivans klusiņām tupus lēkāja un tēloja "runci ar desmitkapeiku ūsās.
— Un tā, — izstāstījis visu, kas notika Gribojedovā, saskumdi- nājies un sadrūvējies Ivans nobeidza, — es nokļuvu šeit.
Viesis līdzjūtīgi uzlika roku nelaimīgajam dzejniekam uz pleca un teica:
— Nabaga dzejnieki Bet, mīlulīt, jūs pats vien esat pie visa vainīgs! Ar viņu nevajadzēja būt tik familiāram un pat bezkaunīgam. Ar to jūs arī iekritāt. Sakiet vēl paldies, ka esat ticis cauri ar samērā veselu ādu. 1
— Bet kas viņš galu galā tāds ir? — satraukumā dūres žņaudzīdams, Ivans noprasīja.
Viesis vērīgi palūkojās Ivanā un atbildēja ar pretjautājumu:
— Bet vai jūs pārlieku neuztrauksieties? Šinī iestādījumā ne uz vienu nevar pilnīgi paļauties… Ārsta izsaukšanas, šļircināšanas un visādu citādu nepatikšanu nebūs?