— Nē, nē! — Ivans iesaucās. — Sakiet — kas viņš ir?
— sātans ir, — viesis atbildēja un uzsvērti, vārdu no vārda atdalīdams, teica: — Vakar pie Patriarhu dīķiem jūs satikāt sātanu.
Ivans, kā bija solījis, pārlieku neuztraucās, bet apstulbināts gan bija.
— Tas nevar būt! Vina nemaz nav.
— Apžēlojieties! Lai nu kurš to teiktu, tikai jūs gan ne! Jūs bijāt acīmredzot viens no pirmajiem, kas no viņa dabūja ciest. Jūs tupat, kā pats saprotat, psihiatriskajā klīnikā, bet vēl apgalvojat, ka viņa nav. Jocīgi gan!
Galīgi samulsināts, Ivans apklusa.
— Tikko jūs sākat stāstīt, kāds viņš izskatījās, — viesis turpināja, — es uzreiz nojautu, ar ko jums vakar bijis tas prieks sarunāties. Un, godavārds, es brinos par Berliozu! Jūs, protams, vēl esat pavisam zaļš, — te viesis atkal atvainojās, — bet tas, cik es esmu par viņu dzirdējis, tomēr šo to ir lasījis. Jau pirmie profesora vārdi izgaisināja visas manas šaubas. Mans draugs, viņu nav iespējams nepazīt! Vispār lūdzu… vēlreiz mani atvainot; bet es taču nemaldos, ka jūs vispār maz ko sajēdzat?
— Bez šaubām, — piekrita līdz nepazīšanai pārvērties Ivans.
— Nu redzat… pat seja, kā jūs stāstījāt… dažādas acis, uzacis. Piedodiet — starp citu, varbūt jūs pat operu «Fausts» neesat dzirdējis?
Ivans nezin kāpēc nokaunējās - vissulīgākajā kārtā un, pilnīgi nosarcis, sāka murmināt par kaut kādu braucienu uz Jaltas sanatoriju…
— Redzat nu… tas nav nekāds brīnums! Bet Berliozs, atkārtoju, mani pārsteidz. Viņš ir ne tikai erudīts cilvēks, bet ari ļoti viltīgs. Kaut gan viņam par labu jāsaka, ka Volands, bez šaubām, var apvest ap stūri ari vēl viltīgākus vīrus.
— Kā jūs teicāt?! — šoreiz iekliedzās Ivans.
— Klusu!
Ivans ar plīkšķi uzšāva sev ar plaukstu pa pieri un iešņācās:
— Skaidrs, skaidrs! Viņa vizītkartē bija burts «V». Aijaijai, tie tik ir pigori! — Viņš apjukumā brītiņu klusēja un pētīja aiz restēm peldošo mēnesi, pēc tam ierunājās: —Tātad viņš patiešām varēja būt bijis pie Poncija Pilāta. Viņš taču tad jau bija piedzimis. Un mani vēl saukā par vājprātīgu! — Ivans sašutumā parādīja uz durvju pusi.
Rūgta rieva ievilkās viesa lūpu kaktiņos.
— Jāskatās patiesībai acīs, — un viesis pagrieza seju uz to pusi, kur caur naksnīgiem mākoņiem auļoja debesu spīdeklis. — Kā jūs, tā es — mēs abi esam vājprātīgi, tur nav ko liegties! Redzat, viņš jūs satricināja līdz sirds dziļumiem, un jūs sajukāt, jūsos acīmredzot bija tam piemērota augsne. Tas, ko jūs stāstāt, bez šaubām, ir īstenībā noticis. Bet tas ir tik neparasti, ka pat tik ģeniāls psihiatrs kā Stravinskis jums, protams, nenoticēja. Vai viņš jūs izmeklēja? (Ivans pamāja ar galvu.) Jūsu sarunu biedrs ir bijis gan pie Pilāta, gan brokastojis pie Kanta, un tagad viņš ir ieradies Maskavā.
— Bet viņš taču velns zin ko šeit var pastrādāt! Kaut kādā veidā viņš ir jānoķer! — Jaunajā Ivanā gan ne sevišķi droši, tomēr pacēla galvu iepriekšējais — vēl galīgi visu nepaspēlējušais Ivans.
— Jūs jau pamēģinājāt, un pietiek, — ironiski sacīja viesis, — ari citiem mēģināt neieteicu. Par to, ka pastrādās, varat būt pilnīgi drošs. Aijaijai! Cik žēl, ka ar viņu satikāties jūs, nevis es! Kaut viss jau ir sadedzis un ogles klāj pelni, es tomēr zvēru, ka par tādu tikšanos atdotu Praskovjas Fjodorovnas atslēgu saišķi, jo cita nekā man nav ko dot. Es esmu nabags!
— Bet kāpēc viņš jums vajadzīgs?
Viesis ilgi klusēja un svārstījās, taču beidzot ierunājās:
— Redzat, cik dīvaina sagadīšanās — es tupu šeit par to pašu, par ko jūs, tas ir, Poncija Pilāta dēļ, — viesis bailīgi paskatījās visapkārt un teica: — Lieta tāda, ka es pirms gada uzrakstīju romānu par Pilātu.
— Jūs esat rakstnieks? — dzejnieks ieinteresējās.
Viesim satumsa seja, viņš piedraudēja Ivanam ar dūri un pēc tam teica:
— Es esmu meistars. — Viņš kļuva skarbs un nopietns un izvilka no kabatas galīgi sataukotu melnu cepurīti, uz kuras ar dzeltenu zīdu bija uzšūts burts «M». Viņš šo cepurīti uzlika galvā un pagriezās pret Ivanu gan no priekšas, gan profilā, lai parādītu, ka viņš ir meistars. — Viņa pati ar savām rokām man to uzšuva, — viņš noslēpumaini piebilda.
— Bet kā jūs sauc?
— Man vairs nav vārda, — ar drūmu nicību atbildēja savādais viesis, — es atteicos no tā, tāpat kā no visa šai dzīvē. Nerunāsim vairs par to!
— Kaut vai par romānu pastāstiet, — delikāti palūdza Ivans.
— Lai notiek! Tas, kas ar mani ir noticis, gluži parasti neizklausās, — iesāka viesis.
…Pēc izglītības viņš ir vēsturnieks, vēl pirms diviem gadiem strādājis vienā no Maskavas muzejiem un turklāt ari tulkojis.
— No kādas valodas? — Ivans painteresējās.
— Es protu piecas valodas, neskaitot dzimto valodu, — viesis atbildēja, — angļu, franču, vācu, latīņu un grieķu. Nu, un tā pa vidām lasu arī itāliski.
— Oho! — ar skaudību nočukstēja Ivans.
Vēsturnieks dzīvojis vientuļi, radinieku viņam vispār nav bijis un Maskavā ari paziņu tikpat kā nebijis. Un, iedomājieties, vienā jaukā dienā viņš vinnējis simttūkstoš rubļu.
— Iedomājieties, cik es biju pārsteigts, — čukstēja viesis ar melno cepurīti, — kad iebāzu roku netīrās veļas grozā un skatos: tāds pats numurs kā avīzē! Obligāciju, — viņš paskaidroja, — man muzejā iedeva.
Simt tūkstošus vinnējis, Ivana noslēpumainais viesis bija darījis tā: sapircis grāmatas, pametis savu istabu Miesnieku ielā…
— Ū-h, drausmīgs ūķis! — viesis norūcās.
…un aizgāja par īrnieku pie individuāla būvētāja netālu no Arbata…
— Vai jūs zināt, kas tas ir — individuāls būvētājs? — viesis pajautāja Ivanam un tūlīt pats atbildēja: —Tā ir samērā neliela blēžu grupa, kura kaut kādā veidā Maskavā saglabājusies…