Noīrējis no būvētāja divas pagrabistabas dārza mājiņā. Darbu muzejā pametis un sācis rakstīt romānu par Ponciju Pilātu.
— Ai, tas bija viens zelta laiks, — stāstītājam mirdzēja acis, — pilnīgi atsevišķs dzīvoklītis ar priekšnamu — un tajā izlietne ar ūdens krānu, — nez kāpēc viņš to īpaši uzsvēra, — mazi lodziņi virs paša trotuāra, kurš ved iekšā no vārtiņiem. Tieši pretī, četru soļu atstatumā, pie sētas — ceriņi, liepa un kļava. Aijaijai! Ziemā es pavisam reti redzēju gājēju melnās kājas aiz loga un dzirdēju sniega gurkstēšanu. Krāsniņā man mūžīgi kurējās uguns. Bet pēkšņi bija klāt pavasaris — un caur nespodrajiem logu stikliem es ieraudzīju sākumā kailus, bet vēlāk jau zaļojošus ceriņkrūmus. Un taisni tad, pagājušajā pavasari, notika kaut kas vēl brīnumaināks nekā simt tūkstošu vinnēšana. Bet simt tūkstoši teču ir milzīga summa, vai ne?
— Kā nu ne, — atzina Ivans, kurš klausījās ar lielu uzmanību.
— Es atvēru logu un pats sēdēju otrā — pavisam maziņā istabiņā, — viesis sāka rādīt ar rokām, — tā… šeit būtu dīvāns, pretī — otrs dīvāns, starp tiem galdiņš un uz tā brīnišķīga naktslampiņa, tuvāk pie loga — grāmatas, un te — mazs rakstāmgalds, bet pirmajā istabā — tā bija ārkārtīgi liela, četrpadsmit kvadrātmetru, — tikai grāmatas, grāmatas, grāmatas un krāsniņa. Cik man bija brīnišķīgi dzīves apstākļi!
Ceriņi smaržoja neparasti! Galva no paguruma kļuva viegla, un Pilāts ar joni tuvojās beigām…
— Baltā mantija, sarkanā odere. Skaidrs! — iesaucās Ivans.
— Tieši tā! Pilāts joņoja uz beigām, uz pašām beigām, un es jau zināju, ka romāns beigsies ar vārdiem: «…Jūdu zemes piektais prokurators jātnieks Poncijs Pilāts.» Nu, dabiski, es gāju pastaigāties. Simt tūkstoši — tā ir milzīga summa, un man bija ļoti labs pelēks uzvalks. Vai ari devos uz kādu lētu restorānu pusdienās. Arbatā bija brīnumains restorāns, nezinu, vai tas pastāv vēl tagad.
Tp viesa acis plaši ieplētās, un viņš, skatīdamies uz mēnesi, turpināja čukstēt:
— Viņai rokās bija riebīgas, uzbudinošas, dzeltenas puķes. Velns viņu sazin kā tās sauc, bet tās pašas pirmās parādās Maskavā. Un šīs puķes īpaši izcēlās uz viņas melnā pavasara mēteļa. Viņai rokās bija dzeltenas puķes! Nelaba krāsa. Viņa nogriezās no Tveras ielas šķērsielā un atskatījās. Nu, jūs taču zināt, kāda ir Tveras iela? Pa to virzījās tūkstošiem cilvēku, bet es jums galvoju, ka viņa redzēja tikai mani un paskatījās ne vien ar satraukumu, bet pat ar tādām kā sāpēm. Mani satrieca ne tik daudz viņas skaistums, cik neparastā, neredzētā vientulība viņas acīs.
Dzeltenajām puķēm pakļaudamies, es ari iegriezos šķērsielā un sāku viņai sekot. Mēs gājām pa līko, pelēcīgo šķērsielu klusēdami, es pa vienu pusi, viņa — pa otru. Un, vai jūs varat iedomāties, šķērsielā nebija nevienas dzīvas dvēseles! Es mocījos, jo man šķita, ka ar viņu ir jāparunā, un uztraucos, ka nespēšu ne vārda pateikt, viņa aizies un es viņu vairs nekad neredzēšu.
Un, iedomājieties, viņa ierunājās pirmā:
«Vai jums manas puķes patīk?»
Es skaidri atceros, kā noskanēja viņas balss, diezgan pazema, bet nelīdzena, un, lai cik dumji tas būtu, man izlikās, ka atbalss aizplūst pa šķērsielu un atduras pret dzeltenu un netīru sienu. Es ātri pārgāju ielas otrajā pusē, piegāju klāt viņai un atbildēju:
«Nē.»
Viņa paskatījās uz mani ar izbrīnu, bet es pēkšņi pavisam negaidīti sapratu, ka visu mūžu esmu mīlējis tieši šo sievieti. Tas tik ir numurs, vai ne, ko? Jūs, protams, teiksit, ka esmu jucis.
— Neko es neteikšu, — Ivans iesaucās un mudināja, — lūdzu, tālāk!
Un viesis turpināja:
— Jā, viņa izbrinijusics paskatījās uz mani un pēc tam jautāja:
«Jums vispār nepatīk puķes?»
Viņas balsī, kā man toreiz likās, bija saklausāms naidīgums. Es gāju viņai blakus, centos iet soli solī un, pašam par brīnumu, itin nemaz nejutos neveikli.
«Nē, man patīk puķes, tikai ne tādas,» es teicu.
«Bet kādas tad?»
«Man patīk rozes.»
Un tūlīt es savus vārdus nožēloju, jo viņa vainīgi pasmaidīja un iesvieda savas puķes renstelē. Drusku apjucis, es tomēr pacēlu tās un pasniedzu viņai, bet viņa pavīpsnājusi atgrūda puķes, un tālāk tās bija jānes man.
Kādu laiku gājām klusēdami, līdz beidzot viņa man puķes atņēma un nosvieda uz bruģa, pēc tam ar savu melnā, garā cimdā tērpto roku paņēma mani zem rokas un mēs gājām blakus.
— Tālāk, — teica Ivans, — un neizlaidiet, lūdzu, neko!
— Tālāk? — viesis pārjautāja. — Tālāko jūs pats varat iedomāties. — Viņš pēkšņi ar labo piedurkni noslaucīja negaidīti parādījušos asaru un turpināja: — Mīlestība izlēca mūsu priekšā, tāpat kā no zemes apakšas šķērsielā iznirst slepkava, un trāpīja mūs abus uzreiz.
Tā ķer zibens, tā trāpa somū duncis!
Viņa gan vēlāk apgalvoja, ka tas tā nav bijis, ka mēs, protams, viens otru esam mīlējuši jau sen, sen, vēl neredzējuši un neiepazi- nuši viens otru, un ka viņa dzīvojusi ar citu cilvēku, un es toreiz…
ar to, kā vinu…
— Ar ko? — jautāja Bezpajumtnieks.
— Ar to… nu, ar to… nu, ar šito… — viesis atbildēja un sāka knikšķināt pirkstus.
— Jūs bijāt precējies?
— Nu kā tad, tāpēc jau es knikšķinu pirkstus… Ar šito… Vareņku, Maņečku… nē, Vareņku… viņai vēl strīpaina kleita bija… muzejā… es tiešām nevaru atcerēties.
Viņa teica, ka todien iznākusi ar dzeltenām puķēm rokā, lai es viņu beidzot atrastu, un, ja tas nebūtu noticis, viņa būtu noindēju- sies, jo viņas dzīve bijusi tukša.