Raksti avīzēs neapsīka. Par pirmajiem es smējos. Bet jo vairāk to saradās, jo vairāk mainījās ari mana attieksme pret tiem. Otrā stadija bija brinīšanās. Kaut kas neiedomājami neīsts un nedrošs bija jūtams katrā šo rakstu rindiņā, neskatoties uz bargo un pārliecināto toni. Man visu laiku likās — un es nevarēju no šīs sajūtas atbrīvoties —, ka šo rakstu autori nerunā to, ko viņiem gribas teikt, un ka tieši tas viņus tā satracina. Bet pēc tam, vai varat iedomāties, iestājās trešā — baiļu stadija. Nē, saprotiet mani pareizi, ne jau bailes no šiem rakstiem, bet bailes no pavisam citādām — ar romānu nekādā sakarā neesošām lietām. Tā, piemēram, es sāku baidīties no tumsas. Ar vienu vārdu sakot, sākās psihiskas saslimšanas stadija. Tiklīdz es pirms aizmigšanas nodzēsu lampu mazajā istabiņā, man uzreiz likās, ka pa logu, kaut ari tas bija ciet, istabā lien kaut kāds astoņkājis ar milzīgi gariem un aukstiem taustekļiem. Un nācās gulēt pie gaismas.
Mana iemīļotā stipri pārvērtās (Par astoņkāji es viņai, protams, neko neteicu. Bet viņa redzēja, ka ar mani notiek kaut kas nelabs.), kļuva vājāka un bālāka, viņa vairs nesmējās, tikai visu laiku lūdza piedošanu par to, ka pierunājusi mani nodrukāt fragmentu. Viņa teica, lai es metu visu pie malas un braucu uz dienvidiem, uz Melno jūru, un lai iztērēju šim braucienam visu, kas no simt tūkstošiem palicis pāri.
Viņa bija ļoti uzstājīga, un es, lai nevajadzētu strīdēties (man bija kaut kāda nojauta, ka uz Melno jūru braukt nenāksies), apsolīju, ka pēc dažām dienām to izdarīšu. Bet viņa teica, ka pati man nopirks biļeti. Tad es izņēmu visu savu naudu, apmēram desmit tūkstošus, un atdevu viņai.
«Kāpēc tik daudz?» viņa brīnījās.
Es teicu, ka baidos no zagļiem un tāpēc lūdzu paglabāt naudu līdz manai aizbraukšanai. Viņa paņēma to, ielika somiņā, skūpstīja mani un teica, ka viņai vieglāk nomirt nekā atstāt mani tādā stāvoklī vienu pašu, taču viņu gaida un viņa pakļaujas nepieciešamībai un rit atkal atnāks. Viņa lūdza, lai es ne no kā nebaidos.
Tas bija vakara krēslā ap oktobra vidu. Un viņa aizgāja. Neaiz- dedzis lampu, es apgūlos uz dīvāna un aizmigu. Mani pamodināja sajūta, ka astoņkājis ir klāt. Taustīdamies pa tumsu, tik tikko spēju aizdegt lampu. Kabatas pulkstenis rādīja divi naktī. Es biju apgūlies nevesels, bet pamodos pavisam slims. Man pēkšņi likās, ka rudens tumsa izspiedīs stiklus, iešļāksics istabā un es noslīkšu tajā kā tintē. Pēc pamošanās biju kļuvis par cilvēku, kas vairs nevalda pār sevi. Es iekliedzos, un mani pārņēma doma, ka jāskrien pie kāda, kaut vai augšā pie mana būvētāja. Es cīnījos ar sevi kā neprātīgs. Man pietika spēka aizvilkties līdz krāsniņai un iekurināt to. Kad malka sāka sprakšķēt un durtiņas ieklabējās, man kļuva it kā drusciņ labāk. Es metos priekšnamā un aizdedzu tur uguni, atradu pudeli baltvīna, atkorķēju to un sāku no kakliņa dzert vīnu. Tas mazliet notrulināja bailes, vismaz tik daudz, lai nebūtu jāskrien pie būvētāja, un es atgriezos pie krāsns. Attaisīju durtiņas, karstums sāka man svilināt seju un rokas, un es čukstēju:
«Sajūti, ka ar mani notikusi nelaime! Atnāc, atnāc, atnāc!»
Bet neviens nenāca. Krāsniņā rēca uguns, logā dauzījās lietus. Tad notika pats pēdējais. Es izņēmu no atvilktnes smagās romāna pakas un melnrakstu burtnīcas un sāku tās dedzināt. Tas ir briesmīgi grūti, jo aprakstīts papīrs nelabprāt deg. Aplauzīdams nagus, es plēsu burtnīcas, liku tās stāvus starp pagalēm un ar kruķi rušināju lapas. Pelni pa reizei ņēma pār mani virsroku, smacēja liesmu, bet es cīnījos ar tiem, un romāns, sīksti pretodamies, tomēr palēnām gāja bojā. Acu priekšā vīdēja pazīstami vārdi, dzeltenīgums neapturami līda pa lappusēm uz augšu, bet vārdi palika ari uz tā. Tie pazuda vienīgi tad, kad papīrs nomelnēja un es ar kruķi tos nikni piebeidzu.
Šinī brīdī kaut kas klusiņām sāka skrāpēties pie loga. Sirds sāka dauzīties, un es, iegrūdis pēdējo burtnīcu ugunī, steidzos atvērt durvis. No mana pagraba uz durvīm veda ķieģeļu pakāpieni. Klupdams pār tiem, es metos pie durvīm un klusu pajautāju:
«Kas tur ir?»
Un balss, viņas balss man atbildēja:
«Tā esmu es.»
Neatceros, kā es tiku galā ar ķēdi un atslēgu. Tikko pārkāpusi pār slieksni, viņa piekļāvās man — galīgi slapja, slapjiem vaigiem un atrisušiem matiem, dreboša. Es spēju pateikt tikai vienu vārdu:
«Tu… tu?» — un man aprāvās balss, un mēs skrējām lejā. Priekšnamā viņa nosvieda mēteli, un mēs ātri iegājām pirmajā istabā. Klusu iekliegušies, viņa ar kailām rokām izgrāba no krāsns pēdējo, kas tur bija palicis, paciņu, kas no apakšas jau gruzdēja. Istaba uzreiz piepildījās ar dūmiem. Es ar kājām samīdīju uguni, bet viņa nokrita uz dīvāna un sāka raudāt drudžaini un nevaldāmi.
Kad viņa pieklusa, es teicu:
«Es ienīstu šo romānu, un man ir bail. Es esmu slims. Man ir baigi.»
Viņa piecēlās kājās un ierunājās:
«Ak Dievs, cik tu esi slims! Par ko tas viss, par ko? Bet es tevi izglābšu, es izglābšu tevi! Ko tas viss nozīmē?»
Es redzēju viņas acis, pietūkušas no dūmiem un asarām, un jutu, ka aukstas rokas glauda manu pieri.
«Es izārstēšu tevi, es izārstēšu,» viņa murmināja, iekrampējušies man plecos, «tu viņu restaurēsi! Kāpēc, kāpēc es neatstāju pie sevis vienu eksemplāru?»
Niknumā nozibinājusi zobus, viņa vēl kaut ko neskaidri noteica. Pēc tam, sakniebusi lūpas, lasīja kopā un gludināja apdegušās lapiņas. Tā bija kāda nodaļa no romāna vidus, neatceros, kura. Viņa akurāti salika visas apdegušās lapas, ietina tās papīrā un pārsēja ar lentīti. Visa viņas rīcība pauda apņēmību un savaldību. Viņa paprasīja vīnu un, iedzērusi to, ierunājās mierīgāk.