«Redz, kā ir jāsamaksā par meliem,» viņa teica, «un es vairāk negribu melot! Es paliktu pie tevis tūlīt, bet man negribas, lai tas notiktu tādā veidā. Es negribu, lai viņš visu mūžu atcerētos, ka esmu no viņa aizbēgusi naktī. Viņš man neko ļaunu nav nodalījis. Viņu izsauca pēkšņi, viņu fabrikā izcēlies ugunsgrēks. Bet viņš drīz atgriezīsies. Es izskaidrošos ar viņu rit no rīta, pateikšu, ka mīlu citu, un atgriezīšos pie tevis uz visiem laikiem. Saki — bet varbūt tu to nemaz negribi?»
«Nabadzīte mana,» es teicu viņai, «es neļaušu tev tā darīt! Ar mani būs slikti, un cs negribu, lai tu ietu bojā kopā ar mani.»
«Tas ir vienīgais iemesls?» viņa jautāja, un viņas acis pieliecās tuvu, tuvu pie manām.
«Vienīgais.»
Viņa spēji atplauka, piekļāvās man, apvija rokas ap kaklu un teica:
«Es eju bojā kopā ar tevi. No rīta es būšu pie tevis.»
Un te nu ir pēdējais, ko atceros no savas dzīves, — gaismas strēmelīte no mana priekšnama, atrisusi matu cirta šajā strēmelītē, viņas berete un apņēmības pilnās acis. Vēl es atceros tumšu siluetu uz ārdurvju sliekšņa un baltu vīstoklīti.
«Es tevi pavadītu, bet man vairs nav spēka vienam nākt atpakaļ, es baidos.»
«Nebaidies! Pacieties dažas stundas! Rīt no rīta es būšu pie tevis!» Tie ari bija viņas pēdējie vārdi manā dzīvē.
Csst! — pēkšņi slimais pārtrauca pats sevi un pacēla pirkstu. — Ši mēness nakts ir nemierīga.
Viņš nozuda uz balkona. Ivans dzirdēja, ka ritentiņi aizbrauc pa koridoru, kaut kas iešņukstas vai vārgi iekliedzas.
Kad viss noklusa, viesis atgriezās un paziņoja, ka 120. istaba dabūjusi iemītnieku. Atveduši vienu, kurš lūdz, lai tam atdod galvu. Abi runātāji satraukti paklusēja, bet nomierinājušies atgriezās pie pārtrauktās sarunas. Viesis jau pavēra muti, bet šī naksniņa patiešām nebija no mierīgajām. Koridorā vēl bija dzirdamas balsis, un viesis sāka čukstēt Ivanam ausī tik klusu, ka tas, ko viņš stāstīja, kļuva zināms tikai vienam pašam dzejniekam, atskaitot pirmo frāzi:
— Piecpadsmit minūtes pēc tam, kad viņa no manis aizgāja, pie maniem logiem sāka dauzīties…
Tas, par ko slimais čukstēja ausī, acīmredzot viņu stipri satrauca. Šad un tad viņa seja noraustījās krampjos. Viņa acīs plāvoja un svaidījās te bailes, te nevaldāmas dusmas. Stāstītājs rādīja uz mēnesi, kura sen vairs nebija uz balkona. Tikai tad, kad ārpusē vairs nebija dzirdams ne mazākais troksnītis, viesis atvirzījās no Ivana un ierunājās skaļāk:
— Jā, tā es ap janvāra vidu tajā pašā mētelī, tikai bez pogām, stāvēju savā pagalmiņā un rāvos čokurā no aukstuma. Aiz manis bija kupenās ieputināti ceriņkrūmi, bet priekšā, lejā, — vāji apgaismoti un ar aizkariem aizvilkti mani logi; cs pieplaku pie viena no tiem un ieklausījos — manās istabās spēlēja patafons. Tas bija viss, ko sadzirdēju. Bet saskatīt nevarēja nekā. Mazliet pastāvējis, es devos pa vārtiņiem ārā uz šķērsielu. Tur griezās putenis. Man gar kājām aizšāvās suns, nobaidīdams mani, un es aizbēgu no tā uz ielas otru pusi. Aukstums un bailes, kuras bija kļuvušas par manu pastāvīgo pavadoni, dzina mani izmisumā. Man nebija kurp iet, un visvienkāršākais, protams, būtu mesties zem tramvaja tajā pašā ielā, uz kuru izgāja mana šķērsiela. Iztālēm es redzēju šīs apgaismotās, apledojušās kastes un dzirdēju, cik derdzīgi tās šņirkst no aukstuma. Bet, manu mīļo kaimiņ, tur jau tas joks, ka bailes bija katrā manā šūniņā. Un, tāpat kā no suņa, man bija bailes ari no tramvaja. Jā, ticiet man, ka ļaunākas slimības par manējo šinī iestādē nav.
— Bet jūs taču varējāt paziņot viņai, — Ivans teica, juzdams līdzi nabaga slimniekam, — bez tam pie viņas bija jūsu nauda. To taču viņa droši vien būs saglabājusi?
— Par to varat nešaubīties, skaidrs, ka ir saglabājusi. Bet jūs acīmredzot neesat mani sapratis. Vai, pareizāk sakot, es būšu zaudējis savas kādreizējās spējas kaut ko aprakstīt. Man, starp citu, to nemaz nav sevišķi žēl, jo man tās vairs nebūs vajadzīgas. Bet viņa, — viesis godbijīgi paskatījās nakts melnumā, — saņemtu vēstuli no trako nama. Vai tad var rakstīt vēstules, ja tev ir tāda atpakaļadrese? Garīgi slimais? Mans draugs, jūs jokojat! Padarit viņu nelaimīgu? Nē, uz to es neesmu spējīgs!
Ivans neko nevarēja iebilst, kaut ari juta pret viesi līdzjūtību un līdzcietību. Bet tas šūpoja sāpīgo atmiņu pilno galvu ar melno cepurīti un noteica tā:
— Nabaga sieviete! Starp citu, es ceru, ka viņa mani ir aizmirsusi.
— Bet jūs varat izveseļoties… — nedroši ierunājās Ivans.
— Es esmu neizārstējams, — viesis mierīgi atbildēja. — Kad Stravinskis saka, ka es atgriezīšoties dzīvē, es viņam neticu. Viņš ir humāns un gluži vienkārši mierina mani. Starp citu, es nemaz nenoliedzu, ka man tagad ir daudz labāk. Jā, bet pie kā mēs palikām? Sals, joņojoši tramvaji. Es zināju, ka šī klīnika jau ir atvērta, un cauri visai pilsētai kājām nācu šurp. Neprāts! Aiz pilsētas es droši vien būtu nosalis, bet mani izglāba gadījums. Smagajai mašīnai kaut kas bija salūzis, es piegāju pie šofera, tas bija kādus kilometrus četrus aiz pilsētas robežas, un, man par lielu brīnumu, šoferis apžēlojās. Mašīna brauca uz šejieni. Un viņš mani atveda. Es tiku cauri tikai ar apsaldētiem kreisās kājas pirkstiem. Bet to izārstēja. Un tā es esmu šeit jau ceturto mēnesi. Un, zināt, man liekas, ka te ir pavisam labi. Nevajag kalt milzīgus plānus, mīļo kaimiņ, patiešām nevajag! Es, piemēram, gribēju apbraukāt visu zemeslodi. Ko lai dara, izrādās, ka nav lemts. Es redzu tikai mazu daļiņu no šīs lodes. Domāju, ka tas nav labākais no visa, kas uz tās atrodas, bet, vēlreiz atkārtoju, tas nav ari nemaz tik slikti. Nāk vasara, balkoni apvīsies ar vīnstīgām, kā Praskovja Fjodorovna apsolīja. Atslēgas ir paplašinājušas manas iespējas. Naktī būs mēness. Ā, tas jau ir projām! Kļūst vēsāks. Iet uz rīta pusi. Man ari laiks doties prom.