— Sakiet, kas notika tālāk ar Ješuu un Pilātu, — Ivans lūdza, — Dieva dēļ, man gribas zināt!
— Ai nē, nē, — sāpīgi saraudamies, viesis atbildēja, — tiklīdz es atceros savu romānu, man uzreiz pārskrien šermuļi. Bet tas jūsu paziņa no Patriarhu dīķiem būtu izstāstījis labāk par mani. Paldies par sabiedrību! Uz redzēšanos!
Un Ivans nepaspēja ne atjēgties, kad restes ar klusu šķindoņu aizvērās un viesis nozuda.
14. nodaļa slava gailim
Nervi neturēja, kā mēdz teikt, un Rimskis, nesagaidījis, kad beigs sastādīt protokolu, aizmuka uz savu kabinetu. Viņš sēdēja pie galda un ar zvērojošu skatu noraudzījās uz viņa priekšā guļošajiem maģiskajiem červonciem. Finansu direktoram prāts bija sagājis grīstē. Ārā bija dzirdama vienmērīga čala. Publika straumēm plūda no Varietē uz ielas. Finansu direktora ārkārtīgi saasinājusies dzirde pēkšņi uztvēra dzidru milicijas trilleri. Šī skaņa jau pati par sevi nekad neko patīkamu nevēstī. Bet, kad trilleris atkārtojās, kad tam piebiedrojās otrs, vēl ilgāks un valdonīgāks, kad tam pievienojās skaidri dzirdama skaļu smieklu šalts un pat ņirgāšanās, finansu direktors uzreiz saprata, ka uz ielas sācies kaut kas skandalozs un neķītrs. Un ka tas, lai kā gribētos to noliegt, ir visciešākajā veidā saistīts ar pretīgo seansu, kuru noturēja melnais mags ar savu palīgu. Jūtīgais finansu direktors ne par matu nebija kļūdījies.
Tikko viņš paskatījās pa logu, kas izgāja uz Dārza ielu, viņa seja pāršķiebās un viņš nevis nočukstēja, bet nošņācās:
— Tā jau es domāju!
Spožajā ielas lukturu gaismā tieši lejā zem loga viņš ieraudzīja dāmu vienā krekliņā un ceriņkrāsas biksītēs. Tiesa, galvā dāmai bija cepurīte un rokās lietussargs.
Ap šo dāmu, kura bija tuvu šoka stāvoklim un te tupās, te grasījās kaut kur bēgt, viļņoja pūlis, saceldams taisni tās smieklu šaltis, no kurām pirmīt finansu direktoram aukstums bija pārskrējis pār muguru. Dāmai blakus lēkāja kāds pilsonis, raudams nost savu vasaras mēteli, bet aiz uztraukuma nevarēdams izdabūt roku no piedurknes.
Klaigas un zviegšana nāca arī no citas vietas — tieši no kreisās galvenās ieejas, un, pagriezis galvu uz to pusi, Grigorijs Daņilovičs ieraudzīja otru dāmu rozā apakšveļā. Tā muka no ielas uz trotuāru, cenzdamās paglābties parādes durvīs, bet ārā nākošā publika aizšķērsoja viņai ccļu, un nelietīgā Fagota firmas apšmauktā sieviete, savas vieglprātības un greznuma kāres upuris, vēlējās tikai vienu — kaut varētu zemē ielīst. Milicis, trisinādams gaisu ar savu svilpi, gāja nelaimīgajai klāt, un viņam pakaļ steidzās kaut kādi jautri jauni cilvēki ar žokejcepurēm galvā. Tieši viņi arī bija tie zviedzēji un ņirdzēji.
Pirmajai izģērbtajai klāt piedrāzās vājiņš, ūsains ormanis, pievilka grožus, un viņa kaulu kambaris apstājās kā piekalts. Ūsainis starojoši smaidīja.
Rimskis iebelza sev ar dūri pa pieri, nospļāvās un atsprāga no loga.
Kādu laiciņu viņš nosēdēja pie galda, klausīdamies, kas notiek uz ielas. Svilpieni visās malās sasniedza kulmināciju un sāka noklust. Skandāls, Rimskim par brīnumu, likvidējās kaut kā apbrīnojami ātri.
Bija pienācis laiks rīkoties, bija jātukšo rūgtais atbildības kauss. Telefona aparāti tika salaboti jau trešās daļas laikā, vajadzēja zvanīt, ziņot par notikušo, lūgt palīdzību, izmeloties, uzvelt visu Ļihodejevam, iztaisīt sevi par baltu jēriņu un tā tālāk. Fu tu velns! Saskābušais direktors divreiz uzlika roku uz klausules un divreiz noņēma. Un pēkšņi kabineta nāves klusumā aparāts pats nozvanīja tieši sejā finansu direktoram tā, ka viņš nodrebēja un viņam auksts pārgāja pār kauliem. «Nervi man tomēr ir čupā,» viņš nodomāja un pacēla klausuli. Tūlīt aizstreipuļoja no tās un kļuva bāls kā drēbe. Klusa, bet tajā pašā laikā pieglaimīga un izvirtusi sievietes balss klausulē nočukstēja:
— Rimski, nezvani nevienam, būs slikti!
Un tūdaļ klausulē viss noklusa. Juzdams šermuļus pārskrienam pār muguru, finansu direktors nolika klausuli un nez kāpēc atskatījās uz logu, kurš bija viņam aiz muguras. Caur retajiem, vēl tikai vārga zaļuma klātajiem kļavas zariem viņš ieraudzīja caurspīdīgā mākonītī skrejošu mēnesi. Reiz uz zariem paskatījies, viņš nezin kāpēc nevarēja vairs no tiem atrauties, un, jo vairāk viņš skatījās, jo vairāk un vairāk viņu pārņēma bailes.
Saņēmies viņš tomēr novērsās no mēness apspīdētā loga un piecēlās. Nekādas runas par zvanīšanu vairs nevarēja būt, tagad finansu direktors domāja tikai par vienu — kā ātrāk tikt projām no teātra.
Viņš ieklausījās: teātra ēkā valdīja klusums. Rimskis atskārta, ka jau sen otrajā stāvā viņš ir viens pats, un šī doma izraisīja bērnišķīgas, nepārvaramas bailes. Viņš ar šausmām domāja par to, ka viņam vienam pašam būs jāiet pa tukšiem koridoriem un jākāpj lejā pa trepēm. Viņš drudžaini pagrāba no galda hipnotizētāja čer- voncus, iebāza tos portfelī un, lai sevi vismaz kaut cik uzmundrinātu, noklepojās. Klepus iznāca šķaudošs un vārgulīgs.
Un te viņam izlikās, ka no kabineta durvju apakšas uzvējoja trūdains drēgnums. Finansu direktoram drebuļi pārskrēja par muguru. Pēkšņi sāka sist pulkstenis, bija pusnakts. Pat pulksteņa sitieni lika finansu direktoram nodrebēt. Bet sirds viņam gandrīz apstājās, kad viņš izdzirda, ka durvju slēdzenē klusītēm pagriežas atslēga. Ar aukstām, slapjām rokām ieķēries portfelī, finansu direktors juta — ja vēl kaut drusciņ turpināsies čirkstēšana atslēgas caurumā, viņš neizturēs un spalgi iekliegsies.
Beidzot durvis padevās neatlaidīgajiem pūliņiem un atvērās, kabinetā nedzirdamiem soļiem ienāca Varenuha. Rimskis atkrita krēslā, jo viņam saļodzījās kājas. Ievilcis gaisu krūtīs, viņš lišķīgi pasmaidīja un tikko dzirdami izdvesa: