Bija vel kaut kas, skaudri nomācošs, bet, kas īsti, to finansu direktors nevarēja saprast , lai kā piepūlēja savas iekaisušās smadzenes, lai cik vērīgi lūkojās Varenuhā. Vienu viņš saprata — kaut kas neredzēts un nedabisks bija pašā administratora un viņa krēsla kombinācijā.
— Nu, beigu beigās ar viņu tiku galā, iedabūju mašīna, — Varenuha dūca, lūrēdams gar avīzes malu un ar plaukstu aizsegdams zilumu.
Rimskis pēkšņi pastiepa roku un, ar pirkstiem pa galdu bungādams, it kā automātiski nospieda elektriskā zvana pogu un pamira.
Tukšajā ēkā vajadzēja atskanēt spalgam signālam. Bet signāla nebija, podziņa iegrima galdā bez kādām dzīvības zīmēm. Podziņa bija kā beigta un zvans sabojāts.
Varenuha pamanīja finansu direktora viltību un noraustījies, acīm ieziboties, pajautāja:
— Kāpēc tu zvani?
— Automātiski, — finansu direktors atbildēja dobjā balsī, atrāva roku un savukārt nedroši pavaicāja: — Kas tev tur uz sejas?
— Mašīna slīdēja, un cs — pret durvju rokturi, — Varenuha atbildēja un nodūra acis.
«Melo!» finansu direktors domās iesaucās. Te pēkšņi viņa acis kļuva pilnīgi apaļas un bezprātīgas — un viņš nenovērsdamies skatījās uz krēsla atzveltni.
Aiz krēsla uz grīdas gulēja divas krusteniskas ēnas, viena biezāka un melnāka, otra blāvāka un pelēcīgāka. Uz grīdas skaidri varēja redzēt krēsla atzveltnes un smailo kājiņu ēnas, bet virs atzveltnes uz grīdas nebija Varenuhas galvas ēnas, gluži tāpat kā zem krēsla kājiņām nebija administratora kāju ēnas.
«Viņš nemet ēnu!» Rimskis domās izmisīgi iebrēcās. Un sāka drebēt.
Varenuha zaglīgi atskatījās, ko īsti Rimska bezprātīgais skatiens ir ieraudzījis, un saprata, ka ir atmaskots.
Viņš piecēlās no krēsla (to pašu darīja arī finansu direktors) un, portfeli rokās sažņaudzis, atkāpās soli no galda.
— Sajēdza gan, nolādētais! Vienmēr bijis attapīgs, — Varenuha ar ļaunu smīnu noteica taisni finansu direktoram acīs, piespruka pie durvīm un aši parāva šlepcra podziņu uz leju. Finansu direktors izmisīgi skatījās apkārt un kāpās pie loga dārza pusē, bet šajā mēness apgaismotajā logā ieraudzīja plikas sievietes seju un vēdlodziņā iebāztu pliku roku, kas mēģināja attaisīt apakšējo bultu. Augšējā jau bija vaļā.
Rimskim izlikās, ka galda lampas gaisma dziest un rakstāmgalds sāk streipuļot. Pār viņu nogāzās tāds kā auksta ūdens vilnis, bet viņš, par laimi, saņēmis visus spēkus, nenogāzās zemē. Rimskis vairs tikai jaudāja pačukstēt, nevis iekliegties:
— Palīgā…
Varenuha apsargāja durvis, lēkādams gar tām, ilgi turēdamies gaisā un šūpodamies. Krampjaini savilcis pirkstus, viņš vicināja rokas uz Rimska pusi, šņāca, čamstināja ar muti un mirkšķināja sievietei aiz loga.
Tā sāka steigties, pabāza sarkanmataino galvu pa vēdlodziņu, izstiepa roku, cik nu vien var, sāka ar nagiem skrāpēties gar bultu un kratīt rāmi. Viņas roka izstiepās, it kā būtu no gumijas, un pārklājās ar līķa zaļganumu. Beidzot mironcs zaļie pirksti bultu sataustīja, atvilka — un logs sāka vērties. Rimskis vārgi iekliedzās, piespiedās pie sienas un aizsedzās ar portfeli kā ar vairogu. Viņš saprata, ka pēdējā stundiņa nu ir klāt.
Logs plaši atvērās, bet nakts svaiguma un aromāta vietā istabā ielauzās pagraba smaka. Mirone jau bija uz palodzes. Rimskis skaidri redzēja līķa plankumus uz viņas krūtīm.
Un tieši šajā brīdī dārzā negaidīti skaļi un priecīgi iedziedājās gailis tajā nelielajā mājiņā aiz šautuves, kur tika turēti putni atsevišķu programmu vajadzībām. Skaļais, dresētais gailis vēstīja, ka Maskavai no austrumiem tuvojas jauns rīts.
Sievišķa sejā parādījās trakas dusmas, viņai paspruka aizsmacis lamu vārds, bet Varenuha pie durvīm iekaucās un sabruka uz grīdas.
Gailis nodziedāja vēlreiz, sievišķis noklabināja zobus, un viņas rudie mati saslējās stāvus. Kad gailis nodziedāja trešoreiz, viņa pagriezās un lidoja ārā. Viņai pa pēdām palēcies, izstiepies gaisā horizontāli kā tāds eņģelītis, lēnām pār rakstāmgaldu aizlidoja ari Varenuha.
Vecis, sirms kā sniegs, bez neviena tumša matiņa, — agrākais Rimskis pieskrēja pie durvīm, atrāvis šleperi, atvēra durvis un metās bēgt pa tumšo koridoru. Pie pagrieziena uz trepēm, stenēdams no bailēm, viņš sataustīja slēdzi, un uz trepēm kļuva gaišs. Trīsošais un drebošais vecis uz trepēm pakrita, jo viņam šķita, ka no gaisa virsū mīksti uzgāžas Varenuha.
Noskrējis lejā, Rimskis ieraudzīja, ka vestibilā pie kases uz krēsla guļ dežurants. Rimskis uz pirkstgaliem aizzagās tam garām un izšmauca pa galvenajām durvīm ārā. Uz ielas viņam kļuva drusciņ labāk. Viņš jau bija tiktāl atjēdzies, ka, pataustījis galvu, varēja konstatēt, ka platmale palikusi kabinetā.
Pats par sevi saprotams, ka tai pakaļ viņš negāja, bet aizelsies drāzās pāri platajai ielai uz pretējo stūri pie kinoteātra, kur spīdēja , blāva, sarkanīga uguntiņa. Pēc brīža viņš jau bija tur. Neviens nepaspēja mašīnu pārķert.
— Uz Ļeņingradas ātrvilcienu, būs dzeramnauda, —vecis teica, smagi elsodams un ar roku tverdams pie sirds.
— Es braucu uz garāžu, — nikni atbildēja šoferis un novērsās.
Tad Rimskis atvēra portfeli, izņēma piecdesmit rubļus un pa
priekšējo atvērto logu pasniedza tos šoferim.
Pēc dažiem mirkļiem grabošā mašīna jau drāzās pa Dārzu loku kā plēsta. Rimskis kratījās uz sēdekļa, un spoguļa lauskā, kas karājās priekšpusē, Rimskis pa brīžam redzēja te šofera priecīgās, te pats savas vājprātīgās acis.