Izlēcis no mašīnas stacijas priekšā, Rimskis uzkliedza pirmajam cilvēkam baltā priekšautā un ar numuru:
— Vienu pirmās kategorijas, došu trisdesmit rubļus, — viņš rāva červoncus no portfeļa, — ja nav pirmās, ņem otro, nav otrās, ņem kopējā vagonā.
Cilvēks ar numuru, skatīdamies uz spīdošo pulksteņa ciparnīcu, ķēra červoncus Rimskim no rokām.
Pēc piecām minūtēm no stacijas stikla kupola apakšas aizgāja ātrvilciens un nozuda tumsā. Kopā ar to nozuda arī Rimskis.
15. nodaja nikanora IVANOVIČA SAPNIS
Nav grūti iedomāties, ka klīnikas 119. istabā ievietotais resnis ar zili sarkano fizionomiju bija Nikanors Ivanovičs Bosojs.
Pie profesora Stravinska viņš gan nenokļuva uzreiz, jo pirms tam pabija kādā citā vietā.
No šīs kādas citas vietas Nikanora Ivanoviča atmiņā bija palicis visai maz. Ja nu vienīgi rakstāmgalds, skapis un dīvāns.
Tur ar Nikanoru Ivanoviču, kuram zils un zaļš griezās gar acīm no asins pieplūduma un dvēseles satraukuma, uzsāka sarunu, bet saruna iznāca savāda un juceklīga, godīgi sakot, no sarunas nekas neiznāca.
Pats pirmais jautājums, ko Nikanoram Ivanovičam uzdeva, bija tāds:
— Vai jūs esat Nikanors Ivanovičs Bosojs, Dārza ielas numur trīssimt divi-bis mājas komitejas priekšsēdētājs?
Nikanors Ivanovičs drausmīgā balsī iesmējās un atbildēja, burtiski:
— Es esmu Nikanors, protams, ka Nikanors! Bet, dritvaikociņ, kas nu cs par priekšsēdētāju!
— Kā tā? — miegdami acis, jautāja Nikanoram Ivanovičam.
— Tā, — viņš atbildēja, — ja es būtu priekšsēdētājs, tad man uzreiz vajadzēja konstatēt faktu, ka viņš ir nelabais. Kā tad citādi? Pensnejs ieplīsis… pats vienās skrandās… Nekāds ārzemnieka tulks viņš nevar būt!
— Par ko jūs runājat? — Nikanoram Ivanovičam jautāja.
— Par Korovjevu! — iekliedzās Nikanors Ivanovičs. — Piecdesmitajā dzīvoklī iekortelējies! Tā arī rakstiet: Korovjevs. Viņu tūlīt vajag ņemt ciet! Rakstiet: sestās parādes durvis; viņš tur būs.
— Kur rāvis valūtu? — sirdīgi jautāja Nikanoram Ivanovičam.
— Dievs īstenais, Dievs visuvarenais, —. Nikanors Ivanovičs ierunājās, — viņš visu redz, un arī es viņa priekšā stāšos. Nekad rokās neesmu turējis un nemaz nezinu, kā tā valūta izskatās! Dievs mani bargi tiesās, ja es meloju, — no visas sirds turpināja Nikanors Ivanovičs, pogādams kreklu te vaļā, te ciet un mezdams krustus,
— es ņēmu naudu! Bet tikai mūsu — padomju! Es neliedzos, pierakstīju par naudu. Un mūsu sekretārs Proļežņevs nav labāks! Namu pārvaldē sēd zagļi no vienas vietas. Bet valūtu es neesmu ņēmis!
Pēc uzaicinājuma nedzīt velnu un pastāstīt, ka dolāri nonāca ventilācijas lūkā, Nikanors Ivanovičs nometās uz ceļiem, paklanījās un pavēra muti, it kā taisīdamies norit parketa dēlīti.
— Esmu gatavs ēst zemi, — viņš nodīcās, — ja neticat, ka neesmu ņēmis! Bet Korovjevs patiešām ir velns.
Katrai pacietībai pienāk gals, pie galda jau pacēla balsi un atgādināja Nikanoram Ivanovičam, ka beidzot vajag runāt cilvēcīgu valodu.
Te istaba ar visu dīvānu nodrebēja no kājās pielēkušā Nikanora Ivanoviča mežonīgā rēciena:
— Re, kur viņš! Re, kur viņš aiz skapja! Smīn! Un pensnejs ari ir… Ķeriet viņu ciet! Istabu apslacīt ar svētītu ūdeni!
Nikanora Ivanoviča seja kļuva bāla, viņš drebēdams meta krustus gaisā, skrēja pie durvīm un atpakaļ, sāka dziedāt kaut kādu lūgsnu un beigu beigās aizmuldējās pavisam šķērsām.
Kļuva pilnīgi skaidrs, ka ar Nikanoru Ivanoviču nekāda saruna nav iespējama. Viņu aizveda, ievietoja atsevišķā istabā, kur viņš daudzmaz nomierinājās, sāka šņukstēt un lūgt Dievu.
Uz Dārza ielu tika aizbraukts, un 50. dzīvoklis, protams, tika apskatīts. Nekāda Korovjeva tur nebija, un neviens nekādu Korovjcvu mājā nebija ne redzējis, ne dzirdējis. Nelaiķa Berlioza un uz Jaltu aizbraukušā Ļihodejeva īrētais dzīvoklis bija pilnīgi tukšs, pie kabineta un skapju durvim karājās neskarti zīmogi. Atbraucēji neko neatrada un devās projām no Dārza ielas, turklāt viņiem līdzi aizbrauca ari apjukušais un sadrūmušais namu pārvaldes sekretārs Proļežņevs.
Vakarā Nikanoru Ivanoviču atveda uz Stravinska klīniku. Tur viņš uzvedās tik nemierīgi, ka viņam nācās izdarīt injekciju pēc Stravinska metodes, un tikai pēc pusnakts Nikanors Ivanovičs aizmiga savā 119. istabā, reizi pa reizei žēli noīdēdamies.
Viņa miegs kļuva aizvien mierīgāks. Viņš pārstāja grozīties un stenēt, elpa kļuva brīva un vienmērīga, un viņu atstāja vienu pašu.
Tad Nikanoru Ivanoviču apciemoja sapnis, kura pamatā, bez šaubām, bija šodien pārdzīvotais. Viss sākās ar to, ka sapnī Nikanoru Ivanoviču kaut kādi cilvēki ar zeltītām taurēm rokās ļoti svinīgi veda pie lielām, lakotām durvīm. Te Nikanoram Ivanovičam it kā nospēlēja maršu, bet pēc tam skanīgs bass no debesīm līksmi sacīja:
— Laipni lūdzam, Nikanor Ivanovič! Nododiet valūtu!
Nikanors Ivanovičs ārkārtīgi nobrīnījās un ieraudzīja virs sevis melnu skaļruni.
Pēc tam viņš kaut kādā veidā nokļuva teātra zālē, kur no apzeltītiem griestiem lejup nokarājās kristāla lustras. Viss bija tā, kā mēdz būt mazā, bet ļoti bagātā teātri. Bija ari skatuve, aizvilkta ar samta priekškaru, uz kura ķiršu krāsas fona kā zvaigznes bija izbārstīti palielināti zelta desmitnieki, bija ari sufliera būda un pat publika.
Nikanoru Ivanoviču pārsteidza tas, ka publika sastāvēja tikai no vīriešu dzimuma pārstāvjiem un visi vīrieši nezin kāpēc bija ar bārdām. Otrkārt, pārsteidza tas, ka teātra zālē nebija krēslu, visa publika sēdēja uz lieliski novaskotās, slidenās grīdas.
Kautrēdamies no jaunas un tik lielas sabiedrības, Nikanors Ivanovičs brītiņu paminstinājās, bet tad sekoja pārējo piemēram — pa turku modei apsēdās uz parketa starp lielu, sarkanmatainu bārdaini un otru — bālu un galīgi noaugušu pilsoni. Neviens jaunpienākušajam skatītājam neveltīja ne mazāko uzmanību.