Tad piemīlīgi noskanēja zvaniņš, zālē nodzisa gaisma, pavērās priekškars, parādījās apgaismota skatuve, uz kuras stāvēja krēsls, galds ar zeltītu zvaniņu uz tā, skatuves dziļumā bija melna samta prospekts.
No kulisēm iznāca mākslinieks smokingā, mati viņam bija sasukāti ar celiņu, mākslinieks bija jauns un ļoti simpātisks no vaiga. Publika zālē sakustējās, visi pievērsās skatuvei. Mākslinieks pienāca pie sufliera būdas un saberzēja rokas.
— Tupat? — viņš liegā baritonā apvaicājās un uzsmaidīja zālei.
— Tupam, tupam, — kori atbildēja tenori un basi no zāles.
— Hmm… — mākslinieks domīgi teica, — es nevaru saprast, kā jums nav apnicis. Visi cilvēki kā cilvēki — pašreiz staigā pa ielām, bauda pavasara sauli un silto laiciņu, bet jūs kvemat uz grīdas šajā smacīgajā zālē. Vai tiešām programma ir tik interesanta?
Starp citu, kas nu kuram patīk, — filozofiski pabeidza mākslinieks.
Pēc tam viņš pārmainīja balss tembru un intonāciju, priecīgi un skaļi pieteikdams:
— Un tā mūsu programmas nākamais numurs — Nikanors Ivanovičs Bosojs, mājas komitejas priekšsēdētājs un diētiskās ēdnīcas vadītājs. Lūgsim Nikanoru Ivanoviču!
Mākslinieka vārdiem sekoja spēcīgi aplausi. Nikanors Ivanovičs ieplēta acis aiz brīnumiem, bet konferansjē, ar plaukstu aizsedzies no rampas gaismas, ar acīm sameklēja viņu starp sēdošajiem un ar pirkstu laipni paaicināja uz skatuvi. Un Nikanors Ivanovičs, pats neatminēdamies, kā tas bija noticis, jau atradās uz skatuves.
Viņam no apakšas un no priekšpuses acīs iecirtās krāsaina gaisma, un zāle ar visu publiku iegrima tumsā.
— Nu, Nikanor Ivanovič, rādiet mums piemēru, — izjusti teica jaunais mākslinieks, — un nododiet valūtu!
Iestājās klusums. Nikanors Ivanovičs atguva elpu un klusi teica:
— Dieva vārds, ka…
Tālāk viņš netika, jo no visām zāles pusēm sāka skanēt svēta sašutuma pilni saucieni. Nikanors Ivanovičs sastomījās un apklusa.
— Cik es nopratu, — teica programmas vadītājs, — jūs gribējāt zvērēt pie Dieva, ka jums nekādas valūtas nav. — Viņš līdzjūtīgi paskatījās uz Nikanoru Ivanoviču.
— Tieši tā, it nekādas, — Nikanors Ivanovičs atbildēja.
— Labi, — noteica mākslinieks, — bet, atvainojiet par nesmalk- jūtību, no kurienes radās četri simti dolāru tā dzīvokļa atejā, kura vienīgie iemītnieki esat jūs un jūsu dzīvesbiedre?
— Uzburti! — tumšajā zālē kāds teica ar neslēptu ironiju.
— Tieši tā, uzburti, — nedroši atbildēja Nikanors Ivanovičs, un nevarēja saprast, vai šī atbilde domāta māksliniekam vai tam tur tumšajā zālē, — nešķīstais gars, rūtainais tulks ir uzbūris.
Zāle atkal sašutumā norēcās. Kad beidzot iestājās klusums, mākslinieks teica:
— Redzat, kādas Lafontēna fabulas man nākas dzirdēt! Viņam slepus nolikuši četrsimt dolāru! Jūs, kas te esat sanākuši, visi spekulējat ar valūtu! Es prasu jums kā speciālistiem — vai tas ir vai nav iespējams?
— Mēs nespekulējam ar valūtu, — teātri atskanēja vairākas aizvainotas balsis, — bet tas nu nav iespējams.
— Pilnīgi vienis pratis, — stingri noteica mākslinieks, — ko tad parasti slepus noliek?
— Bērnu! — viens kliedza no zāles.
— Pilnīgi pareizi, — programmas vadītājs apstiprināja, — bērnu, anonīmu vēstuli, proklamāciju, elles mašīnu, daudz ko slepus noliek, taču ne jau četrsimt dolāru, tādu idiotu pasaulē nav, — mākslinieks pagriezās pret Nikanoru Ivanoviču un teica pārmetošā un skumjā balsī: — Nikanor Ivanovič, jūs mani esat sarūgtinājis! Es tā cerēju uz jums. Tātad mūsu numurs nav izdevies.
Zālē atskanēja Nikanoram Ivanovičam adresēti svilpieni.
— Viņš ir valūtas spekulants! — zālē kliedza. — Un tādēļ mums, nevainīgiem, jācieš!
— Nelamājiet viņu, — laipni teica konferansjē, — viņš nožēlos savus grēkus. — Un, paskatījies uz Nikanoru Ivanoviču ar zilām, asaru pilnām acīm, piemetināja: — Nu, Nikanor Ivanovič, ejiet atpakaļ uz savu vietu!
Pēc tam mākslinieks pašķindināja zvaniņu un skaļi paziņoja:
— Pārtraukums, nelieši!
Galīgi sanervozējies par savu negaidīto iekļūšanu kaut kādā teātra programmā, Nikanors Ivanovičs atkal atradās savā vietā uz grīdas. Sapnī viņš redzēja, ka zālē iestājas pilnīga tumsa un uz zāles sienām sāk lēkāt sarkani, ugunīgi uzraksti: «Nododiet valūtu!» Pēc tam atkal vērās priekškars un konferansjē uzaicināja:
— Es palūgšu uz skatuves Sergeju Herardoviču Dunčilu.
Dunčils bija izskatīgs, bet stipri nolaidies vīrietis tā ap piecdesmit gadiem.
— Sergej Herardovič, — konferansjē griezās pie viņa, —jau pusotra mēneša, kopš jūs sēžat šeit un spītīgi atsakāties nodot atlikušo valūtu, ar kuru jūs nekā nevarat iesākt, bet kura valstij ir ļoti vajadzīga, taču jūs spītējaties un spītējaties. Jūs esat inteliģents cilvēks, jūs visu saprotat un tomēr nevēlaties izrādīt man pretimnākšanu.
— Par nožēlošanu, cs itin neko nevaru darīt, jo valūtas man vairs nav, — mierīgi atbildēja Dunčils.
— Tad varbūt briljanti ir palikuši? — mākslinieks jautāja.
— Briljantu ari nav.
Mākslinieks nodūra galvu un iegrima pārdomās, bet pēc tam sasita plaukstas. No kulisēm uz skatuves iznāca dāma vidējos gados, ģērbusies pēc modes, tas ir, mētelī bez apkakles un mazā cepurītē. Dāma bija uztraukusies, bet Dunčils uz viņu skatījās, pat aci nepamirkšķinājis.
— Kas ir ši dāma? — programmas vadītājs jautāja Dunčilam.
— Tā ir mana sieva, — Dunčils cienīgi atbildēja un ar tādu kā riebumu paskatījās uz viņas garo kaklu.
— Dunčila kundze, mēs patraucējām jūs tādā jautājumā: vai jūsu vīram vēl ir palikusi valūta? — Konferansjē vērsās pie dāmas.