— Kā nu tā var, — Nikanors Ivanovičs rūgti noteica iešļircinājuma laikā, — man nav, un beigta balle! lai Puškins viņiem nodod valūtu! Man nav!
— Nav, nav, — labsirdīgā Praskovja Fjodorovna viņu mierināja, — kam nav, no tā nav ko prasīt.
Nikanoram Ivanovičam pēc iešļircinājuma kļuva vieglāk, un viņš aizmiga bez kādiem sapņiem.
Bet viņa klaigāšanas dēļ nemiers pārsviedās uz 120. istabu, kuras iemītnieks pamodās un sāka meklēt savu galvu, uz 118., kur nemiers pārņēma nepazīstamo meistaru, kas aiz grūtsirdības sāka lauzīt rokas, skatīdamies uz mēnesi un atcerēdamies savas dzīves pēdējo rūgto rudens nakti, gaismas strēmelīti pagrabstāvā pie durvīm un atrisušos matus.
No 118. istabas pa balkonu nemiers pārsviedās pie Ivana, arī viņš pamodās un sāka raudāt.
Bet ārsts ātri nomierināja visus satrauktos un bēdu nomāktos, un viņi sāka slīgt miegā. Visvēlāk, kad pār upi jau ausa rīts, aizmiga Ivans. Pēc saņemtajām zālēm, kas lēnām izkliedējās pa visu ķermeni, miers apņēma viņu gluži kā vilnis. Ķermenis kļuva viegliņš, un galvu apvējoja silts snauduma vējiņš. Viņš aizmiga, un pēdējais, ko viņš saklausīja, — tā bija mostošos putnu čivināšana mežā. Bet ari tā drīz vien noklusa, un viņš sapnī redzēja, ka saule pār Kailo Kalnu jau slīga arvien zemāk un pašu kalnu apjoza divkārša sardzes ķēde…
16. nodaļa nĀves sods
Saule pār Kailo Kalnu jau slīga arvien zemāk, un pašu kalnu apjoza divkārša sardzes ķēde.
Tā kavalērijas āla, kas priekšpusdien bija aizšķērsojusi prokuratoram ceļu, aizrikšoja pie Hebronas vārtiem. Ceļš viņai jau bija attīrīts. Kapadokiešu kohortas kājnieki bija atspieduši sānis cilvēku, mūļu un kamieļu drūzmu, un āla rikšojot, saceļot baltus putekļu stabus līdz pat debesīm, nonāca krustojumā, kurā satek divi ceļi: dienvidu ceļš, kurš ved uz Betlēmi, un ziemeļrietumu — uz Jafu. Āla aizdrāzās pa ziemeļrietumu ceļu. Tie paši kapadokieši bija nostādīti ar. <?ar ceļamalu un savlaicīgi bija atstūmuši malā visas karavānas, kas steidzās uz svētkiem Jerušalajimā. Aiz kapadokiešiem stāvēja dievlūdzēju puļi, kas bija iznākuši no savām tieši zālē uzceltajām svītrainajām pagaidu teltīm. Pēc kāda kilometra āla apsteidza Zibenīgā leģiona otro kohortu un vēl pēc kilometra pirmā nonāca Kailā Kalna pakāje. Te jātnieki nokāpa no zirgiem. Komandieris sadalīja ālu pa vadiem, un tie aplenca visu nelielā paugura pakāji, atstājot brīvu vienīgi augšupceļu no Jafas puses.
Pēc neilga laika pie paugura ieradās ari otrā kohorta, pakāpās augstāk un vainagveidā aplenca pauguru.
Beidzot parādījās ari Marka Žurkkāvja komandētā centūrija. Tā nāca divās ķēdēs gar abām ceļa malām, bet pa vidu, slepenās sardzes pavadīti, ratos brauca tris notiesātie ar baltiem dēlīšiem kaklā, uz katra no tiem aramiešu un grieķu valodā bija rakstīts: «Slepkava un dumpinieks.» Aiz notiesāto ratiem brauca vēl citi, piekrauti ar svaigi tēstiem stabiem, pārliktņiem, virvēm, lāpstām, spaiņiem un cirvjiem. Šajos ratos sēdēja ari seši bendes. Aiz tiem jāja centurions Marks, Jerušalajimas pils sardzes priekšnieks un tas pats cilvēks ar kapuci, ar kuru Pilāts bija īsu bridi apspriedies pils aizēnotajā istabā. Procesiju noslēdza karavīru ķēde, tai sekoja kādi divi tūkstoši ziņkārīgo, kurus nebija nobaidījusi elligā tveice un kuri gribēja būt klāt šinī interesantajā pasākumā.
Ziņkārīgajiem pilsētniekiem tagad pievienojās arī ziņkārīgie dievlūdzēji, kuriem atļāva iet pašās beigās. Saucējiem spalgi kliedzot to pašu, ko ap pusdienlaiku bija nokliedzis Pilāts, kolonna lēnām devās augšā Kailajā Kalnā.
Āla palaida visus otrajā terasē, bet otrā centūrija augstāk ļāva iet tikai tiem, kam bija tiešs sakars ar nāves soda izpildīšanu, bet pēc tam, veikli manevrējot, izklīdināja pūli pa visu pakalnu tā, ka tas izrādījās starp kājnieku ķēdi, kas bija novietojusies augstāk, un starp kavalēristiem, kas stāvēja zemāk. Tagad pūlis varēja noskatīties nāves soda izpildīšanu caur kājnieku skrajo ķēdi.
Tātad kopš tā laika, kad procesija parādījās pie kalna, bija pagājušas vairāk nekā tris stundas, saule pār Kailo Kalnu jau slīga arvien zemāk, taču karstums vēl arvien bija nepanesams, un karavīri abās apsardzes ķēdēs, galīgi nomocījušies, garlaicības mākti, klusībā lādēja trīs slepkavas un no sirds vēlēja viņiem jo drīzāku nāvi.
Mazais ālas komandieris, kam piere bija slapja un baltais krekls mugurpusē pavisam tumšs no sviedriem, atrazdamies pakalna pakājē, kur sākās ceļš augšup, laiku pa laikam piegāja pie adas spaiņa pirmajā vadā, ar riekšavām smēla no tā ūdeni, dzēra un mitrināja savu turbānu. Kaut cik atveldzējies, viņš no jauna sāka staigāt turp un atpakaļ pa noputējušo ceļu, kurš veda augšā kalna. Viņa garais šķēps dauzījās gar sašņorēto ādas zābaku. Komandieris gribēja būt saviem kavalēristiem par paraugu izturībā, tacu, žēlodams tos, atļāva no zemē sadurtiem pīķiem sasliet piramīdas un virsū uzklāt baltos apmetņus. Šāda veida teltīs sīrieši tad ari glābās no tveices. Ūdens spaiņi tukšojās ātri, un katra vada kavalēristi pēc kārtas gāja lejā uz gravu pēc ūdens, kur panīkušu zīdkoku vārgulīgajā ēnā šajā zvērīgajā karstumā vilka pēdējo dvašu duļķains strautiņš. Šeit, tverdamies trūcīgajā ēnā, stāvēja un garlaikojās zirgu uzraugi, turēdami pierāmušos zirgus.
Karavīru mokas un lamas, kas krita pār slepkavu galvām, varēja saprast. Prokuratora bažas par nekārtībām, kas varētu izcelties nāves soda izpildīšanas laikā šinī nīstamajā Jerušalajimā, par laimi, neattaisnojās. Kad ritēja nāves soda izpildīšanas procedūras ceturtā stunda, starp abām apsardzes ķēdēm — kājniekiem augšā un kavalēristiem kalna piekājē — visiem paredzējumiem par spīti, nebija palicis vairs neviena cilvēka. Saule bija izkausējusi pūli un aiztriekusi to atpakaļ uz Jerušalajimu. Aiz divu romiešu centūriju ķēdes bija tikai divi nezin kam piederoši nezin kāpēc uz kalna nokļuvuši suņi. Bet ari tos tveice bija pieveikusi, tic gulēja izkārtām mēlēm, smagi elsodami un nepievērsdami nekādu uzmanību zaļ- ganmugurainajām ķirzakām, vienīgajiem radījumiem, kuri nebaidījās no saules un tekalēja starp nokarsētajiem akmeņiem un pa zemi ložņājošiem, dzeloņainiem augiem.