Neviens nemēģināja notiesātos atbrīvot ne pašā karaspēka pārplūdinātajā Jerušalajimā, ne šeit, aplenktajā kalnā, un pūlis atgriezās pilsētā, jo šajā sodīšanā ar nāvi patiešām nekā interesanta nebija, toties tur pilsētā notika gatavošanās ievērojamiem Lieldienu svētkiem, kas sāksies šajā pašā vakarā.
Romiešu kājniekiem otrajā ķēdē klājās vēl grūtāk nekā kavalēristiem. Vienīgais, ko centurions Žurkkāvis karavīriem atļāva — noņemt bruņucepuri un apsiet galvu ar slapju, baltu drēbi, taču joprojām bija jāpaliek kājās un pīķis jātur rokā. Pats viņš staigāja netālu no bendēm ar tādu pašu apsēju ap galvu, tikai nebija to samērcējis, nebija noņēmis ne karekļus ar sudraba lauvu purniem, ne siksnas, ne šķēpu, ne nazi. Saule spīdēja tieši virsū centurionam, bet itin nemaz tam nekaitēja, un uz lauvu purniem nevarēja skatīties — acīs dzēla žilbinošais it kā saulē uzvirdušā sudraba spīdums.
Žurkkāvja sakropļotajā sejā nebija ne zīmes no noguruma vai neapmierinātības, šķita, ka milzīgais centurions var tā staigāt visu dienu, visu nakti un vēl vienu dienu — vārdu sakot, tik, cik nu būs vajadzīgs. Staigāt, turot roku uz smagās, kaparsprādžotās siksnas, bargi skatoties te uz notiesātajiem pie stabiem, te uz apsardzes karavīriem, ar zābaka purnu pavisam vienaldzīgi spārdot laika gaitā izbalējušu cilvēka kaulu vai kādu sīku krama gabalu.
Cilvēks ar kapuci bija novietojies uz trijkājaina ķeblīša netālu no stabiem un nekustīgi sēdēja ar apmierinātu sejas izteiksmi, šad tad aiz garlaicības ar rīkstīti paurdīdams smiltis.
Bija gan sacīts, ka aiz leģionam ķēdēm vairs neredzēja neviena cilvēka, taču tas nav pilnīgi pareizi. Viens cilvēks tomēr bija, tikai viņš visiem nebija redzams. Viņš stāvēja nevis tajā pusē, kur sākās ceļš augšup un no kurienes vislabāk varēja redzēt nāves soda izpildīšanu, bet gan ziemeļpusē, kur paugurs vairs nebija tik gluds un nolaidens, kur bija grumbuļi, bedres un plaisas un kur, ieķēries debesu nolādētās izžuvušās zemes spraugā, izdzīvot mēģināja kropls vīģes kociņš.
Nekādu ēnu tas nedeva, bet tieši zem tā bija patvēries šis vienīgais skatītājs, kas nepiedalījās nāves soda izpildīšanā, un viņš sēdēja uz akmens jau no paša sākuma, tātad jau četras stundas. Jā, lai redzētu nāves soda izpildīšanu, viņš nebija izvēlējies labāko, bet sliktāko vietu. Tomēr ari no šejienes varēja redzēt gan stabus, gan viņpus ķēdes divus mirdzošus plankumus uz centuriona krūtīm, un cilvēkam, kurš acīm redzami gribēja palikt nevienam nepamanīts un netraucēts, ar to pilnīgi pietika.
Bet pirms četrām stundām, kad viss tikai sākās, šis cilvēks izturējās pavisam citādi un pat ļoti varēja tikt pamanīts, tāpēc laikam viņš arī mainījis savu izturēšanos un nošķīries no visiem.
Tobrīd, kad procesija, pagājusi garām pēdējai ķēdei, uznāca pašā virsotnē, viņš parādījās pirmoreiz un izskatījās pēc cilvēka, kas nokavējies. Viņš, smagi elsodams, nevis gāja, bet skrēja pakalnā augšā, grūstījās, redzēdams, ka viņa, tāpat kā visu pārējo, priekšā noslēdzas ķēde, naivi izlikās, ka nesaprot kareivju uzkliedzienus, centās izlauzties cauri ķēdei uz pašu sodīšanas vietu, kur notiesātos jau rāva ārā no ratiem. Par to viņš ari dabūja spēcīgu belzienu ar pīķa neaso galu pa krūtīm, atlēca nost no kareivjiem un iekliedzās, taču tas nebija sāpju, bet izmisuma kliedziens. Uz leģionāra, kurš iesita, viņš paskatījās ar miglainām, pret visu vienaldzīgām acīm, it kā fiziskas sāpes viņš vispār nebūtu spējīgs izjust.
Krekšķinādams aiz elpas trūkuma, roku pie krūtīm turēdams, viņš apskrēja pakalnam apkārt, visu laiku mēģinādams atrast ķēdē kādu spraudziņu, pa kuru varētu izkļūt cauri. Bet jau bija par vēlu. Loks bija noslēdzies. Cilvēkam ar sāpju izķēmotu seju vajadzēja atteikties no sava nodoma — izlauzties pie ratiem, no kuriem jau cēla ārā stabus. No šī nodoma nekas neiznāktu, viņš tiktu saķerts un aizturēts, bet tas viņa šodienas plānos nepavisam neietilpa.
Un viņš pagāja malā, kur atradās plaisa un kur bija mierīgāk un viņu neviens netraucēja.
Tagad šis melnbārdainais cilvēks ar saulē un bezmiegā iekaisušām acīm sēdēja uz akmens, dziļas grūtsirdības mākts. Viņš te grūti nopūtās, pavērdams vaļā apģērbu, kas kādreiz bijis zils, bet klaiņojumos pārvērties par netīri pelēku, un atsegdams ar piķi iedauzītās krūtis, pa kurām tecēja netīri sviedri, te pacēla moku pilnās acis pret debesīm, kur, tuvās dzīres nojauzdami, jau sen platā lokā augstu gaisā riņķoja tris maitasputni, te bezcerīgo skatienu pievērsa dzeltenīgajai zemei, kur gulēja pa pusei sadēdējis suņa galvaskauss un ap to skraidīja ķirzakas.
Cilvēka ciešanas bija tik lielas, ka reizēm viņš sāka runāt pats ar sevi.
— o, kāds muļķis es esmu! — viņš murmināja dvēseles sāpēs, līgodamies uz akmens un plēsdams ar nagiem savas melnīgsnējās krūtis. — Muļķis, glups sievišķis, gļēvulis! Sprāgonis, nevis cilvēks!