Atkal paklusējis, viņš nodūra galvu, iedzēra siltu ūdeni no koka blašķes, drusciņ atspirga un tvēra te nazi, kas bija paslēpts drēbēs uz krūtīm, te pergamentu, kas atradās viņa priekšā uz akmens blakus irbulītim un tušas pudelītei.
Uz pergamenta jau bija uzmesti daži vārdi:
«Minūtes skrien, un es, Levijs Matejs, esmu Kailajā Kalnā, bet nāves arvien vēl nav!» Tālāk:
«Riet saule, bet nāves vēl nav.»
Tad Levijs Matejs pavisam bezcerīgi uzrakstīja ar aso irbulīti:
«Dievs! Par ko tu turi dusmas uz viņu? Sūti viņam nāvi!»
Uzrakstīdams šos vārdus, viņš iešņukstējās bez asarām un atkal ar nagiem ieplēsa sev krūtīs.
Levijs bija izmisis par to briesmīgo neveiksmi, kura bija piemeklējusi Ješuu un viņu, un ari par to smago kļūdu, ko, pēc Levija domām, viņš pats bija pieļāvis. Aizvakar dienā Ješua ar Leviju bijuši Betānijā netālu no Jerušalajimas, ciemojušies pie viena dārznieka, kam ārkārtīgi iepatikušies Ješuas sprediķi. Visu ritu abi ciemiņi nostrādājuši dārzā un palīdzējuši saimniekam, bet pa vakara dzestrumu nolēmuši iet uz Jerušalajimu. Bet Ješua nez kāpēc sācis steigties, sacījis, ka pilsētā viņam esot neadickamas darīšanas, un ap pusdienlaiku aizgājis viens pats. Tā tad ari bija Lcvija Mateja pirmā kļūda. Kādēļ, kādēļ viņš ļāva Ješuam iet vienam pašam!
Matejs uz Jerušalajimu netika ari vakarā. Viņam piemetās kaut kāda pēkšņa un šausmīga kaite. Uznāca drebuļi, visas miesas dega vienās ugunīs, sāka klabēt zobi, un katru mīļu brītiņu vajadzēja prasīt dzert. Par iešanu nevarēja būt ne runas. Viņš nolikās dārznieka šķūnīti uz lupatdeķa un novāļājās tur līdz piektdienas rītam, kad slimība pārgāja tikpat pēkšņi, kā sākusies. Kaut gan viņš vēl bija vārgs un viņam trīcēja kājas, viņš tomēr atvadījās no saimnieka un devās uz Jerušalajimu, jo viņu mocīja nelaimes nojauta. Jerušalajimā viņš uzzināja, ka nojauta nav vīlusi. Nelaime bija notikusi. Levijs bija pūlī un dzirdēja Pilāta spriedumu.
Kad notiesātos veda kalnā, Levijs Matejs skrēja karavīru ķēdei blakus ziņkārīgo pūlī un centās kaut kādā veida, citiem neredzot, likt Ješuam manīt kaut vai to, ka viņš, Ixi vijs, ir tepat blakus, nav pametis viņu pēdējā gaitā un ka viņš lūgs Dievu, lai Ješuam nāve nāk ātrāk. Bet Ješua skatījās turp, uz kurieni viņu veda, un, protams, nepamanīja Leviju.
Un tad, kad procesija jau bija nogājusi kādu pusversti pa ceļu, Matejam, kurš drūzmā pie pašas karavīru ķēdes bija pamatīgi izgrūstīts, pēkšņi galvā iešāvās vienkārša un ģeniāla doma, un tūlīt pat ar visu sev piemītošo dedzību viņš ņēmās sevi lamāt, ka nebija to iedomājies ātrāk. Karavīri negāja ciešā ķēdē. Starpas bija. Ja rīkojas veikli un aprēķina precīzi, varēja saliecoties izšmaukt starp diviem leģionāriem, nokļūt līdz ratiem un ielēkt tajos. Tad Ješua no mocībām būtu glābts.
Pietiktu ar vienu acumirkli, lai ietriektu Ješuam nazi mugurā un iekliegtos: «Ješua! Es tevi glābju un aizeju kopā ar tevi! Es, Matejs, tavs uzticīgais un vienīgais māceklis!»
Ja Dievs būtu žēlīgs un atvēlētu vēl vienu mirkli, ari pats varētu nodurtics, lai nav jāmirst pie staba. Vispār Leviju, bijušo nodokļu piedzinēju, tas maz interesēja. Viņam bija vienalga, kā nomirt. Viņš gribēja tikai vienu, lai Ješua, kas savā mūžā nevienam nebija nodarījis ne mazāko ļaunumu, tiktu atpestīts no spīdzināšanas.
Plāns bija ļoti labs, taču nazi Levijs nebija paņēmis līdzi. Un arī naudas viņam nebija ne graša.
Briesmīgi saskaities uz sevi, Levijs izspraucās no pūļa un aizdrāzās atpakaļ uz pilsētu. Viņa karstajā galvā bija tikai viena svilinoša doma — kā tūdaļ pat, visviens, kādā vīzē, pilsētā sadabūt nazi un atkal noķert procesiju.
Viņš aizskrēja līdz pilsētas vārtiem, lavīdamies starp karavānām, kas plūda pilsētā, un pa kreisi ieraudzīja atvērtu maizes bodīti. Levijs, noskrējies pa svelmaino ceļu, smagi elpoja, taču viņš saņēma visus spēkus un, cienīgi iegājis bodītē un pasveicinājis saimnieci, kura stāvēja aiz letes, palūdza, lai tā dod viņam pašu augšējo klaipu, kas nez kāpēc viņam visvairāk iepaticies, bet, tikko tā pagriezās, ne vārda neteikdams, aši pagrāba no letes to, par ko labāks nekas nevar būt, — tikpat kā bārdas skūšanai notrīto garo maizes nazi. Un zibenīgi izmetās no bodītes ārā. Pēc dažām minūtēm viņš atkal bija uz Jafas ceļa. Bet procesija vairs nebija redzama. Viņš metās skriešus. Reizi pa reizei viņš nogāzās turpat putekļos un nekustīgi gulēja, lai atgūtu elpu.Tā viņš gulēja, izbrīnīdams ļaudis, kas gan kājām, gan jāšus uz mūļiem devās uz Jerušalajimu. Viņš gulēja, klausīdamies sirds pukstos, kas atbalsojās ne vien krūtīs, bet ari ausīs un galvā. Atguvis elpu, viņš trūkās augšā un skrēja atkal, taču aizvien lēnāk. Kad viņš beidzot tālumā saskatīja garo procesiju putekļu mākonī, tā jau bija kalna pakājē.
— Ak Dievs… — Levijs nostenējās, saprazdams, ka vairs nepagūs. Un viņš nepaguva.
Kad nāves soda izpildīšanas ceturtā stunda gāja uz beigām, Levija ciešanu mērs bija pilns un viņam uznāca trakas dusmas. Viņš pielēca kājās, nometa, kā viņam pašreiz šķita, bez vajadzības nozagto nazi, ar kāju sadragāja blašķi, palikdams bez ūdens,
norāva galvassegu, ieķērās savos retajos matos un sāka sevi zākāt.
Viņš lamāja sevi, izkliegdams bezjēdzīgus vārdus, rēca un spļaudījās, zaimoja savu māti un tēvu, ka laiduši pasaulē muļķi.
Redzēdams, ka ne no zvērestiem, ne no zaimiem nekas šajā ugunspeklē nemainās, viņš, aizmiedzis acis, savilka sīkstās dūres, pacēla tās pret debesīm, pret sauli, kas grima zemāk un zemāk, stiepdama ēnas arvien garākas un aiziedama, lai iekristu Vidusjūrā, un pieprasīja Dievam, lai šinī pašā brīdī notiktu brīnums. Viņš pieprasīja, lai Dievs Ješuam tūdaļ sūta nāvi.