Atvēris acis, viņš pārliecinājās, ka uz paugura nekas nav mainījies, atskaitot to, ka uz centuriona krūtīm kvēlojošie plankumi bija apdzisuši. Saule spīdēja mugurā sodāmajiem, kuru sejas bija pavērstas pret Jerušalajimu. Un tad Levijs ieliedzās:
— Dievs, es tevi nolādu!
Sēcošā balsi viņš kliedza, ka pārliecinājies par Dieva netaisnīgumu un vairs viņam netic.
— Tu esi kurls! — Levijs rēca. — Ja tu nebūtu kurls, tu būtu sadzirdējis manu balsi un tūdaļ uzsūtījis viņam nāvi!
Aiztaisījis acis, Levijs gaidīja to liesmu no debesīm, kurai bija jānāk un jāsoda viņš pats. Taču nekas nenotika, un Levijs, nepavēris plakstus, joprojām kliedza debesīm aizvainojošus un dzēlīgus vārdus. Viņš izkliedza savu vilšanos un ari to, ka pastāv citi dievi un citas ticības. Jā, cits Dievs nekad nebūtu pieļāvis, nekādā gadījumā nebūtu pieļāvis, ka tādu cilvēku kā Ješua pie staba sadedzina saules svelme.
— Es esmu kļūdījies! — pavisam aizsmacis kliedza Levijs. — Tu esi ļaunuma Dievs! Vai ari tempļu vīraks tev pavisam aizkvē- pinājis acis un mācītāji tev piepūtuši pilnas ausis, un tu neko citu vairs nedzirdi? Tu neesi visuvarens Dievs. Tu esi tumsības Dievs. Es nolādu tevi, slepkavu Dievs, viņu pabalstītāj un gādniek!
Te bijušajam nodokļu piedzinējam kaut kāda vēsma iesitās sejā, kaut kas iešalcās pie kājām. Uzpūta vēlreiz, un tad Levijs, acis atvēris, ieraudzīja, ka vai nu viņa lāstu ietekmē, vai cita iemesla pēc pasaulē viss ir pārvērties. Saule pazudusi, neaiziedama līdz jūrai, kurā tā ik vakarus iegrima. Sauli norijusi, no rietumiem draudīgi un nenovēršami debesīs kāpa negaisa tūce. Malas tai jau vārījās baltas putās, dūmakaini melnais vēders meta dzeltenīgu atspulgu. Tūce dumpojās, un no tās laiku pa laikam šaudījās ugunīgi pavedieni. Pa Jafas ceļu, pa puskailo Gihonas ieleju, pāri dievlūdzēju teltīm vēlās pēkšņo brāzmu saceltie putekļu stabi. Levijs apklusa un domāja, vai šis negaiss, kurš tūlīt gāzīsies pāri Jerušala- jimai, kaut ko izmainīs nabaga Ješuas likteni. Un tūdaļ pat, lūkodamies ugunīgajos pavedienos, kas graizīja tūci, viņš sāka lūgt, lai zibens iespertu stabā, pie kura piesiets Ješua. Nožēlodams savu rīcību, Levijs skatījās tajā tīrās debess daļā, kuru negaisa mākonis vēl nebija aprijis un kur maitasputni jau sasvērās uz viena spārna, lai izkļūtu no negaisa, un domāja, ka ir neprātīgi pasteidzies ar saviem lāstiem. Tagad Dievs viņu vairs neuzklausīs.
Lūkodamies uz kalna pakāji, Levijs pievērsa uzmanību tai vietai, kur izklaidus stāvēja kavalērijas pulks, un pamanīja, ka tur daudz kas izmainījies. No augšas Levijam bija labi redzams, kā šurp un turp šaudās karavīri, rauj ārā zemē iespraustos pīķus un met uz pleciem savus apmetņus, kā zirgu uzraugi rikšiem dodas uz ceļa pusi, aiz pavadām vezdami savus melnos zirgus. Pulks taisās uz promiešanu, tas bija skaidrs. Levijs, ar roku aizsegdams seju no putekļiem un spļaudīdamies, centās uzminēt, ko tas varētu nozīmēt, ja kavalerija iet projām. Viņš paskatījās augstāk un ieraudzīja sarkanā hlamīdā tērptu figūriņu, kura tuvojās soda vietai. Pacilātā tuvo beigu priekšnojautā bijušā nodokļu piedzinēja sirds vai pamira.
Tagad, kad slepkavu mocības ilga jau piekto stundu, kalnā kāpa no Jerušalajimas atauļojušais kohortas komandieris ar savu rait- nieku. Uz Zurkkāvja mājienu karavīru ķēde pašķīrās, un centurions sveicināja tribūnu. Tas pasauca Zurkkāvi sāņus un kaut ko viņam pačukstēja. Centurions atdeva militāro godu vēlreiz un devās pie bendēm, kuri sēdēja uz akmeņiem stabu tuvumā. Bet tribūns gāja pie tā, kurš sēdēja uz trijkājainā ķeblīša, un sēdošais tribūna priekšā godbijīgi cēlās kājās. Tribūns viņam kaut ko klusā balsī pateica, un viņi devās pie stabiem. Viņiem pievienojās ari tempļa sardzes priekšnieks.
Žurkkāvis ar riebumu pašķielēja uz netīrajām, turpat pie stabiem samestajām lupatām — noziedznieku apģērbu, no kura bija atteikušies pat bendes, pasauca divus no viņiem un pavēlēja:
— Sekojiet man!
No tuvākā staba bija dzirdama gārdzoša, bezprātīga dziesmiņa. Tajā pakarinātais Hestass pēc trīs stundu ilgam mokām bija sajucis prātā no mušām un saules svelmes un tagad klusiņām dziedāja kaut ko par vīnogām, taču čalmā tērpto galvu paretam vēl spēja pakustināt, tad mušas laiski cēlās gaisā, lai pēc mirkļa atkal nosēstos uz viņa sejas.
Dismass pie otrā staba cieta par visiem vairāk, apziņa viņu nebija atstājusi, viņš bieži un ritmiski šūpoja galvu te pa labi, te pa kreisi, lai iesistu ar ausi pa plecu.
Ješua bija laimīgāks par abiem iepriekšējiem. Jau pirmajā moku stundā viņam bija sākušies ģīboņi, pēc tam viņš pilnīgi zaudēja samaņu, galva nokārās un čalma atritinājās. Tāpēc arī mušas un dunduri viņu bija pilnīgi apsēduši, viņa seju nemaz nevarēja saskatīt aiz melnās, ņudzošās masas. Cirkšņos, uz vēdera un padusēm bija salipuši trekni dunduri un zīda dzelteno, kailo miesu.
Cilvēks kapucē pamāja ar roku, viens no bendēm, paklausot šim mājienam, paņēma pīķi, bet otrs pienesa pie staba spaini ar ūdeni un sūkli. Pirmais bende pacēla piķi un piedauzīja Ješuam vispirms pie vienas, pēc tam pie otras rokas, kuras bija izstieptas visā garumā un ar virvēm piesietas pie staba šķērskoka. Ķermenis ar izspīlētajām ribām nodrebēja. Bende pārvilka ar pīķa kātu pār vēderu. Tad Ješua pacēla galvu, mušu spiets dūkdams pacēlās gaisā — kļuva redzama no mušu kodieniem uztūkuši seja ar aizpampušām acīm, galīgi nepazīstama seja.