Atdabūjis vaļā plakstiņus, Ha-Nocri paskatījās lejup. Parasti dzidrās acis tagad bija neskaidras.
— Ha-Nocri! — bende teica.
Ha-Nocri pakustināja uztūkušās lūpas un aizsmakušā slepkavas balsī atbildēja:
— Ko tev vajag? Kāpēc esi pienācis pie manis?
— Dzer! — teica bende, un ar ūdeni piesūcinātais sūklis uz pīķa smailes pacēlās pie Ješuas lūpām. Prieks pamirdzēja viņa acīs, viņš kārām lūpām pieplaka pie sūkļa un sāka dzert. No blakus esošā staba atskanēja Dismasa balss:
— Nav taisnīgi! Es esmu tāds pats slepkava kā viņš.
Dismass sasprindzināja muskuļus, bet pakustēties neizdevās,
katru roku trijās vietās pie šķērskoka turēja virvju gredzeni. Viņš ierāva vēderu, ar nagiem iecirtās šķērskoka galos, pagrieza galvu uz Ješuas pusi, un naids zvēroja Dismasa acīs.
Pār laukumiņu pārbrāzās putekļu mākonis, un manāmi satumsa. Kad putekļi bija izklīduši, centurions nokliedza:
— Klusēt tur pie otrā staba!
Dismass apklusa. Ješua atrāva lūpas no sūkļa un, veltīgi pūlēdamies, lai viņa balss skanētu laipni un pārliecinoši, sēcoši palūdza bendēm:
— Iedod viņam padzerties!
Kļuva aizvien tumšāks. Traukdamās uz Jerušalajimu, tūce jau aizsedza pusi debess, melnas valgmes un uguns piesātinātajai tūcei pa priekšu drāzās balti, verdoši mākoņi. Nozibsnīja un nodārdēja tieši virs kalna. Bende noņēma sūkli no pīķa smailes.
— Teic slavu visžēlīgajam valdītājam! — viņš svinīgi nočukstēja un lēni iedūra Ješuam sirdī. Tas nodrebēja un nočukstēja:
— Valdītāj…
Asinis sāka tecēt pār viņa vēderu, apakšžoklis krampjaini noraustījās, un galva nokārās uz leju.
Kad pērkons nogranda otrreiz, bende jau dzirdināja Dismasu un, teikdams tos pašus vārdus:
— Teic slavu valdītājam! — nodūra ari viņu.
Jukušais Hcstass bailēs iekliedzās, kad bende pienāca pie viņa staba, bet, kad sūklis pieskārās viņa lūpām, norēcās un iekodās tajā ar zobiem. Pēc dažām sekundēm ļengani sašļuka arī viņa ķermenis, cik nu atļāva virves.
Bendēm un centurionam pa pēdām sekoja cilvēks kapucē, bet aiz tā gāja tempļa sardzes priekšnieks. Cilvēks kapucē, apstājies pie pirmā staba, vērīgi aplūkoja asinīm noplūdušo Ješuu, ar baltu roku pieskārās kājas pēdai un teica pavadoņiem:
— Beigts.
Tas pats atkārtojās arī pie diviem pārējiem stabiem.
Pēc tam tribūns pamāja centurionam, pagriezās un kopā ar tempļa sardzes priekšnieku un cilvēku kapucē devās projām no kalna. Iestājās pustumsa, un zibeņi plosīja melnās debesis. No tām pašķīda balta uguns, un centuriona kliedziens: «Noņemt sardzi!» — noslāpa pērkona grāvienā. Laimīgie karavīri metās projām no kalna, skrējienā maukdami galvā bruņucepures. Jerušalajimu apņēma tumsa.
Lietus gāze bija pēkšņa, un centūrijas tā pārsteidza pusceļā vēl uz pakalna. Tā gāza, ka lejup no kalna skrejošajiem karavīriem jau pakaļ dzinās mutuļojošas straumes. Karavīriem slīdēja kājas, tie krita šķidrajos mālos un steidzās pēc iespējas ātrāk nokļūt uz līdzenā ceļa, pa kuru — tagad aiz lietus sienas vairs tik tikko saskatāma — Jerušalajimas virzienā aizjāja līdz ādai izmirkuši kavalērija. Pēc dažām minūtēm šajā kūpošajā negaisa, ūdens un uguns mutulī uz kalna bija palicis tikai viens cilvēks. Vicinādams nazi, kas nebija nozagts velti, slīdēdams lejup stāvākās vietās, turēdamies pie visa, kas pagadījās ceļā, dažbrīd klunkurodams četrrāpus, viņš virzījās uz stabu pusi. Reizēm viņš pilnīgi pazuda negaisā, reizēm viņu apgaismoja zibens šaudīgā gaisma.
Nokļuvis līdz stabiem, jau līdz potītēm stāvēdams ūdenī, viņš norāva savu līdz pēdējai vīlītei izmirkušo apģērbu, palikdams vienā kreklā, un pieplaka pie Ješuas kājām. Viņš pārgrieza virves ap apakš- stilbiem, uzrāpās uz augšējā šķērskoka, apkampa Ješuu un atbrīvoja tā rokas no augšējām saitēm. Kailais, slapjais Ješuas ķermenis uzkrita Ievijām un nogāza viņu zemē. Levijs tūdaļ gribēja to uzcelt sev uz pleciem, bet kaut kāda doma viņu apturēja. Viņš atstāja Ješuas ķermeni — ar atgāztu galvu un atmestām rokām — uz zemes ūdenī, bet pats pa slideno māla putru devās pie pārējiem stabiem. Viņš pārgrieza virves ari tur, un divi ķermeņi nokrita uz zemes.
Pagāja vēl dažas minūtes, un kalna galā bija palikuši tikai šie divi ķermeņi un tris tukši stabi. Ūdens šauta un valstija šos
ķermeņus.
Ne Levija, ne Ješuas ķermeņa ap to laiku uz kalna vairs nebija.
17. nodaļa nemierĪgĀ diena
Piektdienas rītā, tas ir, nākamajā dienā pēc nolādētā seansa, viss pašreizējais Varietē kalpotāju sastāvs — grāmatvedis Vasilijs Lastočkins, divi rēķinveži, tris mašīnrakstītājas, abas kasieres, kurjeri, vietu ierādītāji un apkalpotājas —, vārdu sakot, visi, kas pašreiz te bija, neatradās vis savās parastajās darbavietās, bet sēdēja uz palodzēm Dārza ielas pusē un skatījās, kas notiek pie Varietē sienas. Pie šīs sienas divās rindās stāvēja vairāki tūkstoši cilvēku, un rindas gals bija kaut kur pie Kudrinas laukuma. Rindas galvgalā stāvēja pārdesmit Maskavas teātra publikai labi pazīstamu spekulantu.
Rinda bija ļoti satraukta, pievērsdama daudzu garāmgājēju uzmanību, tā iztirzāja kaislīgos nostāstus par vakardienas neredzēto melnās maģijas seansu. Šie nostāsti bija padarījuši ļoti nemierīgu grāmatvedi Vasiliju Stepanoviču, kurš pašu vakardienas izrādi nebija redzējis. Vietu ierādītāji stāstīja visādus Dieva brīnumus, tajā skaitā ari to, ka pēc slavenā seansa dažas pilsones esot skraidījušas pa ielu nepieklājīgā izskatā un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Rāmais un klusais Vasilijs Stepanovičs tikai blisināja acis, visus šos brīnumus uzklausīdams, un nekādi nevarēja iedomāties, ko tagad lai iesāk, taču kaut kas bija jāiesāk, un tieši viņš tagad bija palicis galvenais visā Varietē komandā.