Ap pulksten desmitiem no rīta biļešu kārotāju rinda bija sasniegusi tādus apmērus, ka ziņas par to bija nonākušas līdz milicijai, ārkārtīgi ātri ieradās miliču patruļas gan kājām, gan jāšus un saveda rindu daudzmaz ciešamā kārtībā. Bet arī kārtībā stāvošā kilometru garā rinda pati par sevi piesaistīja uzmanību un neizsakāmi mulsināja visus, kam gadījās būt Dārza ielā.
Tā tas bija ārpusē, bet arī pašā Varietē gāja gaužām bēdīgi. No auga rīta sākās zvanīšana, nepārtraukti zvanīja Ļihodejeva kabineta telefoni, zvanīja Rimska kabinetā, grāmatvedībā, kasē, zvanīja Varenuhas telefons. Vasilijs Stepanoničs sākumā vēl mēģināja kaut ko atbildēt, kasiere ari mēģināja, kaut ko pa telefonu atpurpināja ari vietu ierādītāji, bet pēc tam visi atmeta ar roku, jo par Ļihodejeva, Varenuhas un Rimska atrašanās vietu nevienam nebija ne mazākās jausmas. Sākumā mēģināja atkratīties — «zvaniet uz mājām», bet zvanītāji atbildēja, ka ir jau zvanījuši un ka dzīvokli atbildēts, ka Ļihodejevs ir Varietē.
Piezvanīja kāda uztraukta dāma, prasīja Rimski, viņai tika ieteikts piezvanīt Rimska sievai, bet tad klausule sāka skaļā balsī raudat un atbildēja, ka viņa jau ir tā sieva, bet paša Rimska nekur nav. Sākās kaut kādas galīgas aplamības. Apkalpotāja jau bija paspējusi visiem izstāstīt, ka tad, kad viņa gājusi uzkopt finansu direktora kabinetu, durvis bijušas līdz kājai vaļā, lampa degusi, logs uz dārza pusi bijis izdauzīts, krēsls vāļājies uz gridas, bet iekšā neviena paša nav bijis.
Pēc pulksten desmitiem Varietē iedrāzusies Rimska madāma. Viņa raudājusi visā galvā un lauzījusi rokas. Vasilijs Stepanovičs galīgi apjucis un nav varējis viņai dot nekādu padomu. Bet pusvienpadsmitos ieradās milicija. Pirmais jautājums, dabiski, bija:
— Pilsoņi, kas pie jums šeit notiek? Kas par lietu?
Komanda atkāpās, izbīdīdama uz priekšu bālo un uztraukto Vasiliju Stepanoviču. Vajadzēja saukt lietas īstajā vārdā un atzīt, ka Varietē administrācija direktora, finansu direktora un administratora personā ir nozudusi un tās atrašanās vieta nav zināma, ka konferansjē pēc vakardienas seansa ir aizvests uz psihiatrisko klīniku un ka, īsi sakot, vakardienas seanss bijis viens skandalozs seanss.
Raudošo Rimska madāmu nomierināja, cik spēja, un aizsūtīja uz mājām, bet sevišķu interesi izrādīja par apkalpotājas teikto — kādā stāvoklī tā ieraudzījusi finansu direktora kabinetu. Kalpotājus lūdza izklīst pa savām vietām un ķerties pie darba, bet pēc īsa laiciņa Varietē telpās ieradās izmeklētāji ar smailausainu muskuļotu suni, kurš bija papirosu pelnu krāsā un kuram bija ārkārtigi gudras acis. Varietē kalpotāju vidū tūdaļ čukstus izplatījās ziņa, ka suns nav neviens cits kā slavenais Kāravdūzis. Tā tas ari bija. Suņa uzvešanās visus pārsteidza. Ieskrējis finansu direktora kabinetā, Kāravdūzis ierūcās, atņirdza briesmīgus, dzeltenīgus ilkņus, tad nometās uz vēdera un ar tādu kā skumju un traka niknuma izteiksmi acīs sāka līst uz izdauzītā loga pusi. Pārvarējis bailes, suns pēkšņi uzlēca uz palodzes un, paslējis augšup savu smailo purnu, iegaudojās mežonīgi un draudīgi. No palodzes tas prom negāja, rūca, trīsēja un grasījās lēkt lejā.
Suni izveda no kabineta un ielaida vestibilā, no turienes tas pa parādes durvīm izgāja uz ielas un aizveda viņam sekojošos līdz taksometru stāvvietai. Tā pēdas, pa kurām viņš gāja, pazuda. Pēc tam Kāravdūzi aizveda prom.
Izmeklēšana turpinājās Varenuhas kabinetā, uz kurieni pēc kārtas tika izsaukti visi tie Varietē kalpotāji, kas bijuši klāt vakardienas seansā. Jāpiebilst, ka izmeklēšanai uz katra soļa bija jāsastopas ar neparedzētām grūtībām. Pavediens visu laiku trūka pušu.
Afišas taču bija? Bija. Bet pa nakti tās aizlīmētas ar jaunām, un, dziedi vai raudi, nav saglabājusies neviena pati. Un pats mags —
no kurienes tas uzradies? Kas to lai zina! Bet ar vinu taču noslēdza līgumu?
— Jādomā gan, — satrauktais Vasilijs Stepanovičs atbildēja.
— Bet, ja noslēdza, tad tam noteikti bija jāiet caur grāmatvedību?
— Visādā ziņā, — Vasilijs Stepanovičs uztraukti atbildēja.
— Kur tad tas ir?
— Nava, — atbildēja grāmatvedis, rokas plātīdams un vēl vairāk uztraukdamies. Patiesi — ne grāmatvedības, ne finansu direktora, ne Ļihodejeva, ne Varenuhas papīros nav ne vēsts no tamlīdzīga līguma.
Kā sauc to magu? Vasilijs Stepanovičs seansā nav bijis un nezina. Vietu ierādītāji nezina, vienīgi kasiere rauca un rauca pieri, domāja un domāja, līdz beidzot noteica:
— Vo… Laikam gan Volands.
Bet var gadīties, ka nebija Volands? Var gadīties, ka nebija Volands. Var gadīties, ka bija Falands.
Noskaidrojās, ka ārzemnieku birojā ne par tādu Volandu, ne par Falandu, magu, itin nekas nav dzirdēts.
Kurjers Karpovs ieminējās, ka šis pats mags it kā esot apmeties Ļihodejeva dzīvoklī. Dzīvoklis, protams, tika nekavējoties pārbaudīts. Nekāda maga tur nebija. Paša Ļihodejeva ari tur nav. Mājkalpotājas Gruņas arī nav, un neviens nezina, kur viņa palikusi. Valdes priekšsēdētāja Nikanora Ivanoviča nav, Proļežņeva nav!
Izveidojās traki nejēdzīga aina: pazudusi visa teātra galvenā vadība, vakar noticis skandalozs seanss, bet, kurš to rīkojis un kā samusināts, — nav zināms.
Bet pa to laiku pusdienlaiks jau bija gandrīz klāt, un kase būtu jāver vaļā. Taču par to nevarēja būt ne runas. Uz Varietē durvīm tūlīt tika uzkārts kartona gabals ar uzrakstu: «Šodienas izrāde atcelta.» Rindā, sākot ar tās galvgalu, sākās uztraukums, bet drīz vien rinda tomēr pajuka, un pēc kādas stundas Dārza ielā no tās vairs nebija ne vēsts. Izmeklētāji aizbrauca, lai turpinātu savu darbu citā vietā, kalpotājus atlaida mājās, atstāja tikai dežurantu, bet Varietē durvis noslēdza.