Grāmatvedi Vasiliju Stepanoviču gaidīja divi neatliekami uzdevumi. Pirmkārt, vajadzēja ierasties Izrāžu un vieglā žanra sarīkojumu komisijā, lai paziņotu par vakardienas notikumiem, otrkārt, iegriezties finansu sektorā un nodot vakardienas ieņēmumu — 21 711 rubļus.
Akurātais un izdarīgais Vasilijs Stepanovičs iesaiņoja naudu avīzē, pārsēja sainīti ar auklu, ielika portfelī un, labi zinādams instrukciju, negāja, protams, uz autobusu vai tramvaju, bet devās uz taksometru stāvvietu.
Tiklīdz tris mašīnu šoferi ieraudzīja, ka pie viņiem steidzas cilvēks ar stipri piebāztu portfeli, tie uzdeva gāzi un no deguna priekšas aizbrauca tukšā, nez kāpēc nikni atskatīdamies.
Pārsteigts par tādu rīcību, grāmatvedis ilgi stāvēja kā stabs un gudroja, ko tas varētu nozīmēt.
Pēc minūtēm trim pienāca tukša mašīna, bet, tiklīdz šoferis ieraudzīja pasažieri, viņa seja uzreiz saviebās dusmās.
— Mašīna brīva? — jautāja Vasilijs Stepanovičs, aiz brīnumiem nokrekškinādamies.
— Rādiet, kas jums par naudu, — nikni atcirta šoferis, uz pasažieri pat nepaskatījies.
Vēl vairāk brīnīdamies, grāmatvedis iežmiedza savu vērtīgo portfeli ciešāk padusē, izņēma no kabatas portfeļa desmitnieku un parādīja šoferim.
— Es nebraucu! — viņš īsi noteica.
— Es atvainojos… — grāmatvedis taisījās iebilst, bet šoferis viņu pārtrauca:
— Trijnieka nav?
Pilnīgi nekā vairs nesaprazdams, gramatvedis izvilka no kabatas portfelīša divus trijniekus un parādīja šoferim.
— Sēdieties, — viņš uzsauca un uzbelza pa skaitītāju tā, ka brīnums, ja ar to nekas nenotika. — Braucam!
— Sīknaudas, vai, nav? — nedroši pajautāja grāmatvedis.
— Pilna kabata! — šoferis iebļāvās, un spogulitī varēja redzēt, ka acis viņam kļūst sarkanas aiz dusmām. — Šis man jau trešais gadījums šodien. Citiem ari tāpat. Iegrūž, lops tāds, červoncu, es viņam atpakaļ četri piecdesmit, tas smerdelis izkāpj, cs pēc laiciņa skatos — nav nekāda červonca, bet… narzāna etiķete! —Te šoferis teica dažus nedrukājamus vārdus. — Vēl viens — aiz Zubova ielas. Atkal červoncs. Izdodu viņam tris. Šis aizlaižas. Es bāžu roku makā, bet tur bite un — šņākt! — pirkstā. Ak tu!… — šoferis atkal noteica nedrukājamu vārdu. — Bet červoncs pagalam. Vakar (nedrukājami vārdi) Varietē kaut kāds maita kumēdiņu rādītājs taisījis trikus ar čcrvonciem (nedrukājami vārdi).
Grāmatvedis sabijās, sarāvās melns un maziņš un izlikās, ka vārdu «Varietē» dzird pirmo reizi, bet pats pie sevis nodomāja: «Nu, nu!…»
Aizbraucis, kur vajag, un norēķinājies grāmatvedis iegāja namā un devās pa koridoru uz vadītāja kabinetu, bet jau pa ceļam pamanīja, ka atnācis nereizē. Izrāžu komisijas kancelejā valdīja kaut kāds jampadracis. Grāmatvedim garām aizdrāzās kuijere ar pakausī noslīdējušu lakatiņu un izvalbītām acīm.
— Nava, nava, nava, mīļie cilvēki! — viņa kliedza nezin kam. — Žakete un bikses šeitan, bet žaketē nekā nav iekša!
Vina iedrāzās kaut kādās durvīs, un tūlīt aiz tām saka šķindēt plīstoši trauki. No sekretāra istabas izskrēja grāmatvedim pazīstamais komisijas pirmā sektora vadītājs, bet bija tādā stāvoklī, ka nepazina grāmatvedi un aizdrāzās tam garām.
Pārsteigts par visu redzēto, grāmatvedis aizgāja līdz sekretāres istabai, kas reizē bija arī komisijas priekšsēdētāja kabineta priekštelpa, un tur apjuka galīgi.
Aiz kabineta aizvērtām durvīm bija dzirdama barga balss, bez šaubām, runātājs bija Prohors Pctrovičs, komisijas priekšsēdētājs. «Droši vien kādam sadod sutu,» samulsušais grāmatvedis prātoja, bet, apskatījies visapkārt, ieraudzīja citu ainu: atkritusi ādas krēslā, galvu pret krēsla atzveltni atmetusi un izstiepusi kājas gandrīz līdz pašam istabas vidum, ar slapju lakatiņu rokā, gauži raudādama, zvilnēja Prohora Petroviča personiskā sekretāre — skaista Anna Ričardovna.
Annas Ričardovnas zods bija galīgi nozieķēts ar lūpu krāsu, bet pār viņas persiku vaigiem aumaļām plūda no skropstām noskalotas krāsas strauti.
Pamanījusi, ka ienācis kāds, Anna Ričardovna uzlēca kājās, pieskrēja pie grāmatveža, sagrāba to aiz žaketes atlokiem, sāka purināt grāmatvedi un kliegt:
— Paldies Dievam! Vismaz viens drosmīgais atradies! Ejam. ejam pie viņa, es nezinu, ko lai iesāk! Visi pamet, visi bēg projām! — Un, joprojām raudādama, viņa vilka grāmatvedi kabinetā.
Kad grāmatvedis iegāja kabinetā, viņam vispirms izkrita no rokām portfelis, pēc tam visas domas sagāzās augšpēdu. Un taisnības labad jāsaka, ka tam bija ari iemesls.
Aiz milzīga rakstāmgalda ar masīvu tintnīcu uz tā sēdēja tukšs uzvalks un ar sausu, tintē neiemērktu spalvu švīkājās pa papīru.
Uzvalks bija ar kaklasaiti, no kabatiņas rēgojās pildspalva, bet virs apkakles nebija ne kakla, ne galvas, ari aproces bija, bet roku neredzēja. Uzvalks bija iegrimis darbā un nemaz nepievērsa uzmanību tam jandāliņam, kas notika ap viņu. Izdzirdis, ka pie viņa ienāk, uzvalks atzvēlās krēslā, un virs apkakles noskanēja grāmatvedim labi pazīstamā Prohora Petroviča balss:
— Kas par lietu? Uz durvīm taču rakstīts, ka es pieņemu.
Skaistā sekretāre iespiedzās un, rokas lauzīdama, sāka klaigāt:
— Jūs redzat? Redzat?! Viņa nava! Nava! Atdodiet viņu, atdodiet!
Kāds pabāza galvu pa kabineta durvīm, novaidējās un atsprāga atpakaļ. Grāmatvedis juta, ka viņam sāk trīcēt kājas, un apsēdās uz krēsla maliņas, taču portfeli pacelt neaizmirsa. Anna Ričardovna lēkāja ap grāmatvedi, raustīja viņu aiz piedurknes un klaigāja:
— Es vienmēr, vienmēr viņam aizrādīju, kad viņš lamājās, piesaukdams velnu. Nu reiz velns viņam atspēlējies! — Te skaistule pieskrēja pie galda un maigā, melodiskā, no raudāšanas drusciņ piesmakušā balsī iesaucās: — Proša! Kur jūs esat?