— Kurš, pēc jūsu domām, te būtu Proša? — augstprātīgi jautāja uzvalks, vēl dziļāk atzveldamies krēslā.
— Nepazīst! Mani nepazīst! Vai jūs to saprotat? — Sekretāre raudāja.
— Palūgšu kabinetā neraudāt! — jau dusmīgā balsī teica svītrainais uzvalks un ar piedurkni pierausa sev klāt jaunu papīra čupu, acīmredzot grasīdamies rakstīt rezolūcijas.
— Nē, es nevaru, es nevaru visu to noskatīties, es nevaru! — Anna Ričardovna iekliedzās un izskrēja priekštelpā, bet tūlīt aiz viņas kā korķis izlidoja ari grāmatvedis. — Iedomājieties, es sēžu, — no uztraukuma drebēdama, stāstīja Anna Ričardovna, no jauna ieķerdamās grāmatvedim piedurknē, — un uzreiz ienāk runcis. Melns, pamatīgs, kā begemots. Es, protams, uz viņu — «bric!». Šis pa durvīm laukā, bet tūlīt nāk iekšā viens resnītis, ari ar tādu kā kaķa pumu, un saka man: «Kā jūs, pilsone, drīkstat uz apmeklētājiem kliegt «bric!»?» Un taisnā ceļā — šprakt! — pie Prohora Petroviča, es, protams, viņam pakaļ un saucu: «Vai jūs esat prātu zaudējis?» Bet viņš, neģēlis tāds, taisnā ceļā pie Prohora Petroviča un nosēžas uz krēsla tieši viņam pretī. Nu, bet Prohors Petrovičs… viņš ir sirds cilvēks, tikai nervozs. Pārskaitās! Kas nu bija, tas bija. Nervozs cilvēks, strādā kā zirgs, nu un pārskaitās. «Kājās drīkstat līst iekšā bez pieteikšanas?» Bet tas bezkauņa, iedomājieties, atzveļas krēslā un smaidīdams laiž vaļā. «Es,» šis paziņo, «par vienu lietiņu atnācu ar jums aprunāties.» Prohors Petrovičs pārskaitās vēl vairāk. «Es esmu aizņemts!» Bet tas, vai jūs to varat iedomāties, atbild: «Jūs nepavisam neesat aizņemts…» Ko jūs par to teiktu? Te nu, saprotams, Prohora Petroviča pacietība bija galā,
un viņš uzbļāva: «Kas vēl nebūs? Sviediet vinu ārā, velns lai parauj!» Bet tas, iedomājieties, pasmīn un saka: «Velns lai parauj? Bet kāpēc gan ne, var jau!» Un, blākš, es nc iekliegties nepaguvu, skatos: tā ar kaķa purnu vairs nav, un sē… sēž uzvalks… Ēēēē! — Anna Ričardovna iekaucās, mutei bezveidīgi ieplcšoties.
Aizrijusies ar asarām, viņa atvilka elpu un sāka tērgāt kaut ko pavisam neaptveramu:
— Un raksta, raksta, raksta! Ārprāts! Runā pa telefonu! Uzvalks! Visi aizlaidās lapās kā zaķi!
Grāmatvedis tikai stāvēja un drebēja. Bet tad viņam talkā nāca liktenis. Mierīgā, lietišķā gaitā sekretāres istabā ienāca milicija divu cilvēku sastāvā. Ieraudzījusi tos, skaistule sāka raudāt vēl skaļāk, ar roku rādīdama uz kabineta durvju pusi.
— Pilsone, izbeigsim raudāšanu, — mierīgi teica viens no viņiem, bet grāmatvedis, juzdams, ka viņš te ir pilnīgi lieks, izlavījās no sekretāres istabas un pēc brīža jau bija svaigā gaisā. Galvā viņam šalca un dūca kā skurstenī un cauri dūkoņai skanēja atsevišķas vietu ierādītāju frāzes par vakardienas runci, kurš piedalījies seansā. «Ehē! Vai tikai tas nav mūsu runčukiņš?»
Komisijā neko neizdarījis, apzinīgais Vasilijs Stepanovičs nolēma aiziet uz komisijas filiāli Vagaņkovskas šķērsielā. Lai mazliet nomierinātos, viņš devās uz turieni kājām.
Pilsētas izrāžu filiāle mitinājās vecā, appluskātā savrupmājā sētas galā, un tās vestibils bija slavens ar savām porfīra kolonnām.
Taču šajā dienā filiāles apmeklētājus interesēja nevis kolonnas, bet tas, kas notika pie kolonnām.
Vairāki apmeklētāji stāvēja neziņā un noraudzījās uz raudošo jaunkundzi, kura sēdēja pie galdiņa, apkrauta ar speciālu teātra literatūru, kuru viņa pārdeva. Šinī mirklī pārdevēja nevienam neko nepiedāvāja no šīs literatūras un, ja kāds piesardzīgi un līdzjūtīgi par kaut ko iejautājās, viņa atkal atgaiņājās, bet tajā pašā laikā gan no augšas, gan no apakšas, gan no blakustelpām — no visām filiāles nodaļām bez mitas skanēja vismaz kādu divdesmit telefona aparātu zvani.
Ieraudājusies jaunkundze notrīsēja un, histēriski iekliegušies:
— Atkal! — pēkšņi drebošā soprānā iesāka:
Varena jūra— mans Baikāls te šalc…
Uz trepēm iznākušais kurjers piedraudēja kaut kam ar dūri un nespodrā baritonā neskanīgi vilka pārdevējai līdzi:
Omuļu muca — mans kuģis, un tāpēc…
Kurjeram piebiedrojās citas tālas balsis, koris pieņēmās spēkā, un beigu beigās dziesma dārdēja pa visu filiāli. Sevišķi izcēlās varena, mazliet piesmakusi oktāva no tuvākās 6.istabas, kur atradās rēķinu pārbaudes nodaļa. Korim akomponēja arvien pieaugošie telefona tarkšķi.
Hei, Barguzin… vētrā sakulies balts!… — kurjers uz trepēm auroja.
Asaras tecēja jaunkundzei pa vaigiem, viņa mēģināja sakost zobus, bet mute vērās pati no sevis un oktāvu augstāk nekā kurjers nodziedāja:
Drošulim tālu nav jāpeld!
Klusējošos filiāles apmeklētājus pārsteidza tas, ka dažnedažādās istabās izkaisītie koristi dziedāja tik saskaņoti, it kā viss koris stāvētu un nenolaistu acis no viena — visiem kopīga, neredzama diriģenta.
Tie, kas gāja pa Vagaņkovskas šķērsielu, apstājās pie sētas režģiem un brīnījās par filiālē valdošo līksmību.
Tiklīdz pirmais pants beidzās, dziedāšana aprāvās — atkal it kā pēc diriģenta zižļa mājiena. Kurjers klusām nolamājās un nozuda. Tad vērās parādes durvis un tajās parādījās cilvēks vasaras mētelī, kam no apakšas nāca redzama balta halāta stērbele, un viņam līdzi milicis.
— Dariet kaut ko, dakter, es jūs lūdzu! — jaunava histēriski iekliedzās.
Uz trepēm izskrēja filiāles sekretārs un gan no kauna, gan no uztraukuma stostīdamies ierunājās:
— Redzat, dakter, mēs esam krituši par upuri masveida hipnozei… Būtu labi, ja… — viņš nepabeidza frāzi, sāka velt vārdus pa muti un pēkšņi tenorā iedziedājās:
Silka un Ņerčinska tagad ir nieks…