— Stulbenis! —jaunava paspēja uzkliegt, bet nepaspēja pateikt, kurš tas būtu, jo tūlīt laida vaļā skanīgu rulādi un pati sāka dziedāt par Šilku un Ņerčinsku.
— Savaldieties! Izbcidziet dziedāšanu! — ārsts teica sekretāram.
Varēja redzēt, ka sekretārs pats būtu ar mieru nezin ko darīt,
lai tikai varētu izbeigt dziedāšanu, bet viņš to nekādi nevarēja un kopā ar kori darīja zināmu visai šķērsielai, ka taigā nav skāris to rijīgais zvērs un lodes ir gājušas secen.
Tiklīdz pants bija nodziedāts, jaunavai pirmajai ārsts iedeva baldriāna devu, pēc tam viņš aizskrēja pakaļ sekretāram pie pārējiem, lai ari tiem iedotu zāles.
— Piedodiet, pilsonīt, —Vasilijs Stepanovičs pēkšņi griezās pie jaunavas, — vai melns runcis pie jums nav iegriezies?
— Kāds melns runcis? — Jaunava saniknojās. — Ēzelis mūsu filiālē sēž, īsts ēzelis! — viņa turpināja. — Lai viņš klausās! Es izstāstīšu visu! — Un tiešām izstāstīja visu, kas pie viņiem noticis.
Izrādījās, ka pilsētas filiāles vadītājs, kas (ar jaunavas vārdiem runājot) «izklaidēšanās sarīkojumus galīgi dibenā nolaidis», sirgst ar visādu pulciņu organizēšanas māniju.
— Priekšniecībai pūš miglu acīs! — viņa kliedza.
Gada laikā vadītājs paspējis noorganizēt Ļermontova studēšanas, šaha un dambretes, pingponga un jāšanas sporta pulciņus. Uz vasaras pusi piedraudējis organizēt vēl saldūdens airēšanas un alpīnisma pulciņus.
Šodien pusdienas pārtraukumā ienāk viņš, šis pats vadītājs…
— Un ved zem rokas vienu smerdeli, —jaunaVa stāstīja, — nezin no kurienes izrautu, rūtainās bikšelēs, ar ieplaisājušu pensneju un… tādu mūli, ka labāk nemaz nepieminēt!
Un tūdaļ pats, kā stāstīja jaunava, visiem, kas filiāles ēdnīcā pusdienoja, svešo stādīja priekšā kā ievērojamu kora dziedāšanas pulciņu organizēšanas speciālistu.
Nākamo alpīnistu sejas sadrūmušas, taču vadītājs aicinājis visus nezaudēt možumu, bet speciālists pat pajokojis, izmetis dažu labu asprātību un apzvērējis, ka dziedāšana aizņemot tikai mazumiņu laika, toties labuma no tās vesels lērums.
Nu protams, kā jaunava sacīja, pirmie lēkuši kājās Fanovs ar Kosarčuku, filiāles pazīstamākie pielīdēji, un paziņojuši, ka iestājas. Pārējiem darbiniekiem nācies saprast, ka no dziedāšanas nekur nevarēs sprukt, un ari vajadzējis iestāties pulciņā. Nolēmuši dziedāt pusdienas pārtraukumos, jo visu pārējo laiku aizņēma Ļermontovs un dambrete. Vadītājs, pats rādīdams piemēru, paziņojis, ka viņam ir tenors, un tālāk viss norisinājies kā nelāgā sapnī. Rūtainais kora speciālists nokliedzis:
— Do-mi-sol-do! — izrāvis ārā aiz skapjiem paslēpušos kautrīgos, kuri bija cerējuši tur paglābties no dziedāšanas, pateicis Kosarčukam, ka tam ir absolūtā dzirde, pačinkstējis, papinkšķējis, lūdzis, lai nu ar cienīšanu izturoties pret vecu dziedoni un reģentu, klabinājis ar kamertoni pa pirkstiem, pierunādams uzraut «Vareno jūru».
Rāvuši ari. Un kā vēl rāvuši. Rūtainais patiešām pratis savu amatu. Nodziedājuši pirmo pantu. Tad reģents atvainojies, pateicis: «Vienu mirklīti!» — un… pazudis. Domājuši, ka tiešām pēc mirkļa atgriezīsies. Bet pagājušas desmit minūtes, un, kā nav, tā nav. Filiālieši sākuši jau priecāties, ka būs aizmucis.
Piepeši kaut kā paši no sevis sākuši dziedāt otro pantu, galvenais bijis Kosarčuks, kuram varbūt nemaz nebija absolūtās dzirdes, taču diezgan patīkams augstais tenors bija gan. Nodziedājuši. Reģenta nav! Atgriezušies darbavietās, bet nepaguvuši ne apsēsties, kad paši pret savu gribu atkal sākuši dziedāt. Mēģinājuši mest mieru — nekā! Divas tris minūtes paklusē un atkal rauj vaļā. Paklusē — un rauj vaļā! Tad ari sapratuši, ka nu vairs labi nav. Vadītājs no kauna ieslēdzies savā kabinetā.
Te jaunavas stāsts pārtrūka. Baldriāni nebija līdzējuši.
Pēc ceturtdaļstundas pie Vagaņkovskas šķērsielas režģu sētas piebrauca tris smagās mašīnas — un tajās sakāpa viss filiāles personāls ar vadītāju priekšgalā.
Tikko pirmā mašīna, vārtos pagāzelējusies, izbrauca uz ielas, kravas kastē stāvošie, cits citu balstošie filiālieši uzreiz pavēra mutes, un pa visu šķērsielu noskanēja populārā dziesma. Dziesmu uztvēra otrā, pēc tam ari trešā mašīna. Tā viņi arī aizbrauca. Dienas gaitās skrejošie garāmgājēji mašīnām tikai uzmeta skatu, nemaz nebrīnīdamies, jo domāja, ka tur ekskursija dodas ārā no pilsētas. Patiešām viņi devās ārā no pilsētas, taču ne ekskursijā, bet uz profesora Stravinska klīniku.
Pēc pusdienas galīgi apdullušais grāmatvedis bija finansu sektorā, kur viņš cerēja beidzot tikt vaļā no valsts naudas. Tagad, jau gudrāks būdams, viņš vispirms uzmanīgi palūrēja garajā zālē, kur aiz matētiem stikliem un zeltītiem uzrakstiem sēdēja sektora darbinieki. Nekādu satraukuma pazīmju vai nekārtību šeit nemanīja. Viss bija klusu, kā pienākas solīdā iestādē.
Vasilijs Stepanovičs pabāza galvu tajā lodziņā, virs kura bija rakstīts: «Summu pieņemšana,» — sasveicinājās ar kādu viņam nepazīstamu ierēdni un laipni palūdza iemaksas orderīti.
— Bet kādiem nolūkiem? — darbinieks pa lodziņu atjautāja.
Grāmatvedis pabrīnījās.
— Man jānodod nauda. No Varietē.
— Acumirkli, — ierēdnis atbildēja un ātri nolaida režģi lodziņam priekšā.
«Jocīgi gan!» grāmatvedis nodomāja. Viņa izbrīns bija pilnīgi pamatots. Pirmoreiz mūžā viņš sastapās ar kaut ko tamlīdzīgu. Visi zina, cik grūti pie naudas tikt, tc vienmēr var rasties visvisādi sarežģījumi. Bet sava trīsdesmit gadu ilgajā praksē grāmatvedis neatcerējās tādu gadījumu, kad juridiska vai privāta persona kavētos naudu saņemt, ja to dod.
Bet režģis drīz vien pavērās, un grāmatvedis atkal pieliecās pie lodziņa.