— Vai jums daudz ir? — ierēdnis jautāja.
— Divdesmit viens tūkstotis septiņi simti vienpadsmit rubļu.
— Oho! — nez kāpēc ironiski noteica ierēdnis un pasniedza grāmatvedim zaļo veidlapu.
Formulārs bija pazīstams, grāmatvedis vienā mirklī to aizpildīja un sāka siet aukliņu vaļā. Kad nesamais bija attīts, viņam raibs sametās gar acīm un viņš kaut ko sāpīgi noīdēja.
Viņa acu priekšā ņudzēja tikai ārzemju nauda. Tur bija Kanādas dolāru, angļu mārciņu, Holandes guldeņu, I.atvijas latu, Igaunijas kronu paciņas…
— Tātad vēl viens no Varietē jokupēteriem! — barga balss nodārdēja pār grāmatvedi, kas bija kļuvis mēms aiz brīnumiem. Un tūdaļ pat Vasiliju Stepanoviču arestēja.
18. nodaļa viesi, kuriem neveicas
Tajā pašā laikā, kad centīgais grāmatvedis ar taksometru drāzās, lai uzkultos virsū rakstītpratējam uzvalkam, Maskavā pienāca Kijevas vilciens un no mīkstā vagona nr. 9 kopā ar pārējiem izkāpa kārtīgi ģērbies pasažieris ar mazu fibras čemodāniņu rokā. Pasažieris nebija neviens cits kā nelaiķa Berlioza onkulis ekonomists— plānotājs Maksimiliāns Andrejevičs Poplavskis, kurš dzīvoja Kijevā bijušajā Institūta ielā. Maksimiliāna Andrejeviča braucienam par iemeslu bija aizvakar saņemtā telegramma ar šādu saturu:
«Mani tikko sabrauca tramvajs pie Patriarhu dīķiem. Bēres piektdien, trijos dienā. Atbrauc. Berliozs.»
Maksimiliānu Andrejeviču uzskatīja, un tiešām pelnīti, par vienu no gudrākajiem cilvēkiem Kijevā. Bet šāda telegramma arī pašu gudrāko vīru var iedzīt strupceļā. Ja cilvēks telegrafē, ka viņš ir sabraukts, tad skaidrs, ka viņš nav sabraukts pavisam. Bet kāpēc tādā gadījumā pieminētas bēres? Varbūt viņš jūtas ļoti slikti un domā, ka nomirs? Tas ir iespējams: bet kas tā par augstākā mēra dīvainu precizitāti — kā gan viņš var apgalvot, ka viņu glabās'piekt- dien pulksten trijos dienā? Dīvaina telegramma!
Taču gudriem cilvēkiem gudrība taisni tāpēc ir dota, lai viņi orientētos sarežģītos jautājumos. Ļoti vienkārši. Notikusi kļūda, un depešu pārraidīja sagrozītu. Vārds «mani», bez šaubām, ir iesprucis no citas telegrammas un nonācis vārda «Berliozs» vietā, bet «Berliozs» pārlēcis uz telegrammas beigām. Ar tādu labojumu telegrammas jēga kļūst skaidra un, protams, ir traģiska.
Kad Maksimiliāna Andrejeviča dzīvesbiedres sāpju izvirdums mitējās, viņš tūlīt saposās uz Maskavu.
Te nu ir jāatklāj viens Maksimiliāna Andrejeviča noslēpums. Protams, viņam bija žēl spēka gados bojā gājušā sievas krustdēla. Taču, būdams praktisks cilvēks, viņš tīri labi saprata, ka pēc viņa klātbūtnes bērēs lielas vajadzības nav. Un tomēr Maksimiliāns Andrcjevičs ārkārtīgi steidzās uz Maskavu. Kādēļ? Dzīvokļa dēļ. Dabūt dzīvokli Maskavā? Tā ir nopietna lieta. Nezin kāpēc, bet Kijeva Maksimiliānam Andrejevičam nepatika, un domā par pārcelšanos uz Maskavu pēdējā laikā viņu tik stipri urdīja, ka viņš pat bija sācis slikti gulēt. Viņam nesagādāja nekādu prieku Dņcpras pavasara pali, kad zemā krasta salas applūda un ūdens sniedzās lidz pašam apvārsnim. Viņu nepriecē- ja savā skaistumā satriecošais skats, kāds pavērās no kņaza Vladimira pieminekļa pakājes. Viņu neielīksmoja pavasara saules zaķišu rotaļa uz Vladimira kalna ķieģeļu celiņiem. Tas viss viņam bija vienaldzīgs, viņam bija tikai viena vēlēšanās — pārcelties uz Maskavu.
Sludinājums avīzē par dzīvokļu maiņu — dzīvoklis Kijevā Institūta ielā pret mazāku platību Maskavā — nedeva nekādus rezultātus. Ieinteresēto nebija, un, ja ari kāds retais atradās, tad viņa noteikumi nebija visai godīgi.
Telegramma ļoti satrauca Maksimiliānu Andrejeviču. Šis bija tas bridis, kuru grēks palaist garām. Praktiski cilvēki zina, ka tādi biīži nemēdz atkārtoties.
Vārdu sakot, neskatoties ne uz kādām grūtībām, radinieka dzīvoklis Dārza ielā bija jādabū mantojumā. Jā, tas bija sarežģīti, bet šiem sarežģījumiem vajadzēja tikt pāri, lai tas maksā ko maksādams. Pieredzējušais Maksimiliāns Andrejevičs zināja, ka šim nolūkam pirmais un pilnīgi nepieciešamais solis ir par katru cenu kaut vai uz laiku pierakstīties nelaiķa radinieka trijās istabās.
Piektdien dienā Maksimiliāns Andrejevičs iegāja pa tās istabas durvīm, kur atradās Maskavas pilsētas Dārza ielas nr. 302-bis nama pārvalde.
Šaurajā istabiņā pie sienas karājās plakāts, kur vairākos attēlos bija parādīta slīkoņu atdzīvināšana, bet pie koka galda pilnīgi vientuļš sēdēja neskūts cilvēks ar satrauktām acīm.
— Vai es varētu runāt ar valdes priekšsēdētāju? — ekonomists—plānotājs laipni apvaicājās, noņemdams platmali un nolikdams savu čemodāninu uz tukša krēsla.
Šis ļoti parastais jautajums nez kapec iztrūcināja sēdošo, un viņam pat seja pārvērtās. Tramīgi apkārtšķielēdams, viņš neskaidri noburkšķēja, ka priekšsēdētāja nav.
— Viņš ir savā dzīvoklī? — Poplavskis jautāja. — Man ļoti steidzīga lieta.
Sēdētājs atkal atbildēja kaut kā dikti nesakarīgi. Un tomēr no sacītā varēja noprast, ka priekšsēdētāja ari dzīvoklī nav.
— Un kad viņš būs?
Sēdošais šoreiz neatbildēja neko, tikai bezgala sērīgi palūkojās pa logu ārā.
«Ahā!» gudrais Poplavskis teica pats sev un apklaušinājās par sekretāru.
Dīvainais cilvēks pie galda no saspringuma kļuva pat gluži sarkans un atkal nenoteikti sacīja, ka sekretāra ari nav… nav zināms, kad viņš būs, un… ka sekretārs ir saslimis.
«Ahā!…» Poplavskis teica sev. — Bet kāds no valdes taču ir?
— Es esmu, — sēdošais cilvēks atsaucās vārgā balsī.
— Redzat, — iespaidīgi iesāka Poplavskis, — es esmu pie Patriarhu dīķiem bojā gājušā Berlioza — mana krustdēla vienīgais mantinieks, un saskaņā ar likumu man jāsaņem mantojums, tas ir, mūsu dzīvoklis numur piecdesmit…