— Biedri, es neesmu lietas kursā, — sēdošais pārtrauca žēlabainā balsī.
— Bet, piedodiet, — skanīgā balsī teica Poplavskis, —jūs esat valdes loceklis, un jūsu pienākums…
Te istabā ienāca kaut kāds pilsonis. Ieraudzījis ienācēju, sēdošais nobālēja.
— Valdes loceklis Pjatnažko? — ienācējs noprasīja pie galda sēdošajam.
— Es, — tas tikko dzirdami atbildēja.
Ienācējs kaut ko pačukstēja ausī pie galda sēdošajam, un tas, galīgi sašļucis, cēlās kājās, un pēc brītiņa Poplavskis palika viens pats tukšajā valdes istabā.
«Eh, cik nelāgi sanāk! Vajadzēja ar tā sagadīties, ka viņus visus pēc kārtas…» īgni domāja Poplavskis, iedams pa asfaltēto pagalmu uz 50. dzīvokli.
Tiklīdz ekonomists—plānotājs piezvanīja, durvis uzreiz atvērās, un Maksimiliāns Andrejevičs iegāja pustumšajā priekšnamā. Viņš nedaudz pabrīnījās, nevarēdams saprast, kas atvēra durvis, jo priekšnamā neviena nebija, atskaitot milzīgu, melnu runci, kurš sēdēja uz krēsla…
Maksimiliāns Andrejevičs noklepojās, pašvikāja ar kājām, un tad vērās kabineta durvis un priekšnamā iznāca Korovjevs. Maksimiliāns Andrejevičs pieklājīgi, ar cieņu palocījās un teica:
— Mans uzvārds ir Poplavskis. Es esmu…
Pabeigt viņš nepaspēja, jo Korovjevs izrāva netīru kabatlakatiņu, paslēpa tajā seju un sāka šņukstēt.
— … nelaika Berlioza onkulis…
— Ka tad, kā tad! — Korovjevs noglabāja kabatlakatiņu. — Tiklīdz paskatījos, uzreiz nopratu, ka tas esat jūs. — Te viņš sāka elsot un runāt aizgūtnēm: — Nu, vai nav nelaime? Nu, kas tikai nenotiek!
— Tramvajs sabrauca? — čukstus jautāja Poplavskis.
— Pa tīro, — iesaucās Korovjevs, un asaras viņam no pensneja apakšas sāka plūst aumaļām, — pa tīro! Es pats redzēju. Ticiet man — momentā! Galva nost! labā kāja — brakš — uz pusēm! Kreisā — brakš — uz pusēm! Redz, kā ir ar tiem tramvajiem! — Un, acīmredzot nespēdams vairāk savaldīties, Korovjevs piespieda degunu pie sienas blakus spogulim un sāka raustīties elsās.
Berlioza onkulis bija patiesi saviļņots par nepazīstamā cilvēka uzvešanos. «lai nu saka vēl, ka mūsu laikos neesot sirsnīgu cilvēku!» viņš nodomāja, juzdams, ka ari pašam acis sāk niezēt. Bet tajā pašā brīdī nepatīkams mākonītis aizēnoja viņa dvēseli, kā auksta čūskiņa pazibēja doma, vai tikai šis sirsnīgais cilvēks nav jau pierakstījies nelaiķa dzīvoklī, jo ari tādi gadījumi dzīvē ir bijuši.
— Piedodiet, vai jūs bijāt mana nelaiķa Mišas draugs? — viņš jautāja, ar piedurkni slaucīdams kreiso aci, kur nevienas asaras nebija, bet ar labo pētīdams bēdu sagrauzto Korovjevu. Bet tas tā elsoja, ka neko nevarēja saprast, atskaitot daudzreiz atkārtoto — «brakš — un uz pusēm!». Izelsojies, cik nu vien var, Korovjevs beidzot atvirzījās no sienas un izdvesa:
— Nē, es to nevaru izturēt! Iešu un iedzeršu trīssimt pilienu baldriānu! — un, pavērsis pret Poplavski galīgi saraudāto seju, noteica: — Redzat nu, kādi ir tie tramvaji!
— Es atvainojos, vai jūs bijāt tas, kurš man sūtīja telegrammu? — Maksimiliāns Andrejevičs jautāja, mokoši domādams, kas varētu būt šis savādais pinkšķis.
—Viņš sūtīja, — atbildēja Korovjevs un parādīja ar pirkstu uz runci.
Poplavskis nobolija acis, domādams, ka ir pārklausījies.
— Nē, es vairs nespēju, man nav vairs spēka, — degunu šņurkā- dams, teica Korovjevs, — kā tik atceros: ritenis pāri kājai… tāds ritenis desmit pudus sver… Brakš! Jāiet gultā, jāmēģina aizmigt. — Un viņš pazuda no priekšistabas.
Runcis sakustējās, nolēca no krēsla, uzslējās pakaļkājās, iespieda rokas sānos, pavēra rikli un teica:
— Nu, es biju tas, kurš sūtīja telegrammu. Un kas tad ir?
Maksimiliānam Andrejcvičam pēkšņi noreiba galva, notirpa rokas un kājas, čemodāns nokrita zemē, un viņš apsēdās uz krēsla iepretim runcim.
— Es, liekas, skaidrā krievu valodā jautāju jums, — bargi sacīja runcis, — un kas tad ir?
Bet Poplavskis nebija spējīgs atbildēt.
— Pasi! — novaukšķēja runcis un pastiepa tuklo ķepu.
Neko neapjēgdams un neko neredzēdams, atskaitot divas runča acīs degošas dzirksteles, Poplavskis izrāva pasi no kabatas tā, ka rauj ārā kinžalu. Runcis paņēma no spoguļgaldiņa brilles biezos, melnos rāmjos, uzlika tās uz mūļa, kļūdams vēl impozantāks, un izņēma pasi no Poplavska drebošās rokas.
«Interesanti, vai es noģībšu vai ne,» Poplavskis nodomāja. Iztālēm varēja dzirdēt Korovjeva šņukstēšanu, priekšnamu pildīja ētera, baldriāna un vēl kaut kāda šķebinoša draņķa smaka.
— Kura nodaļa jums izdeva dokumentu? — pasē skatīdamies, jautāja runcis. Atbildes nebija. — Četrsimt divpadsmitā, — runcis pats sev atbildēja, vilkdams ar ķepu pa pasi un turēdams to ar kājām gaisā, — nu jā, protams! Es šo nodaļu pazīstu! Tur izdod pases, kam pagadās. Bet es, piemēram, tādam kā jūs pasi neizdotu. Neparko! Vienreiz paskatītos jums sejā un uzreiz atteiktu! — Runcis tā noskaitās, ka svieda pasi pret grīdu. — Jūsu piedalīšanās bērēs tiek atcelta, — runcis turpināja oficiālā balsī, — pacentieties atgriezties savā dzīvesvietā! — Un nobrēca uz durvju pusi: — Azazello!
Uz viņa saucienu priekšnamā izskrēja viens tāds maziņš, paklibs, iežmiegts melnā triko, ar nazi aiz ādas jostas, rūsganiem matiem, dzeltenu ilkni mutē un kataraktu kreisajā acī.
Poplavskis juta, ka viņam sāk trūkt gaisa, piecēlās no krēsla, un, ar roku saķēris sirdi, kāpās atpakaļ.
— Azazello, pavadi viņu! — runcis pavēlēja , un izgāja no priekšnama.
— Poplavski, — ienākušais klusu nodīca caur degunu, — es ceru, ka jums viss ir skaidrs.
Poplavskis pamāja ar galvu.
— Nekavējoties brauc atpakaļ uz Kijevu, — turpināja Azazelllo, — dzivo tur klusu kā pelīte un ne par kādiem Maskavas dzīvokļiem nesapņo — skaidrs?