— Levijs Matejs? — aizsmakušā balsī jautāja slimais un aizvēra acis.
— Jā, Levijs Matejs, — līdz viņa ausīm nonāca augstā un viņu spīdzinošā balss.
— Bet ko tu tomēr par templi teici pūlim uz tirgus laukuma?
Atbildētāja balss, šķita, dur Pilātam tieši deniņos, un šī ļoti
mokošā balss sacīja:
— Es, valdītāj, teicu, ka sabruks vecās ticības templis un pacelsies jauns patiesības templis. Tieši tā es teicu, lai būtu saprotamāk.
— Bet kāpēc tev, klaidoni, tirgū jāmusina tauta, stāstot tai par patiesību, no kuras tu neko nesaproti? Kas tad ir patiesība?
Un tad prokurators nodomāja: «0, mani dievi! Es jautāju to, kas tiesā nemaz nav vajadzīgs… Mans prāts man vairs neklausa…» Un atkal viņam parēgojās trauks ar tumšu šķidrumu. «Indi, dodiet man indi!»
Un no jauna viņš izdzirda balsi:
— Patiesība vispirms ir tāda, ka tev sāp galva un sāp tik stipri, ka tu gļēvulīgi domā par nāvi. Tev ne vien nav spēka runāt ar mani, tev pat ir grūti uz mani skatīties. Tagad es nejauši izrādos tavs bende — un tas mani sarūgtina. Tu pat nespēj domāt un sapņo vienīgi par to, lai atnāktu tavs suns, acīmredzot vienīgais radījums, kam tu esi pieķēries. Bet tavas mocības tūlīt beigsies, sāpes pāries.
Sekretārs iepleta acis uz arestantu un nepabeidza iesākto vārdu.
Pilāts ar mocekļa acīm paskatījās uz arestantu un ieraudzīja, ka saule jau ir pacēlusies diezgan augstu pār hipodromu, ka viens
stars jau iespraucies kolonādē un lien pie Ješuas nošķiebtajām sandalēm un ka tas no saules vairās.
Prokurators piecēlās, saspieda galvu ar rokām, un viņa dzeltenīgajā, skūtajā sejā bija lasāmas šausmas. Taču tūlīt ar savu gribu viņš tās apvaldīja un nosēdās.
Arestants pa to laiku runāja tālāk, bet sekretārs vairs neko nepierakstīja, tikai, izstiepis kaklu kā zostēviņš, centās nepalaist garām nevienu vārdu.
— Redzi nu, viss ir cauri, — teica arestētais, labvēlīgi uz Pilātu skatīdamies, — un es par to esmu ārkārtīgi priecīgs. Es, valdītāj, tev ieteiktu pamest uz kādu laiciņu pili un paiet kājām kaut kur tepat, kaut vai pa Eļļas kalna dārziem. Negaiss būs, — arestants pagriezās, piemiedzis acis, paskatījās saulē, — vēlāk, uz vakarpusi. Pastaiga tev stipri nāktu par labu, bet es tevi ar lielāko prieku pavadītu. Man ienāca galvā šādas tādas jaunas domas, kuras, kā man šķiet, varētu tev likties interesantas — jo vairāk tāpēc, ka tu atstāj ļoti gudra cilvēka iespaidu.
Sekretārs nobālēja līdz nāvei, un viņa pergamenta rullis nokrita zemē.
— Nelaime ir tā, — neviena netraucēts, sasaistītais turpināja, — ka tu esi pārāk noslēgts un galīgi zaudējis ticību cilvēkiem. Nevar, tu taču piekritisi, visu savu pieķeršanos veltīt vienīgi sunim. Tava dzīve ir nabadzīga, valdītāj. —Te runātājs atļāvās pasmaidīt.
Sekretārs tagad domāja tikai par vienu — ticēt vai neticēt savām ausīm. Bija jātic. Pēc tam viņš centās iedomāties, kādā tieši formā izpaudīsies ātri iekaistošā prokuratora dusmas pēc arestētā nedzirdētās bezkaunības. Bet to iedomāties sekretārs nespēja, kaut gan prokuratoru pazina labi.
Tad prokurators čerkstošā un piesmakušā balsī latīņu valodā teica:
— Atraisiet viņam rokas!
Viens no konvoja leģionāriem piesita ar pīķi pie zemes, atdeva to otram, lai patur, pats piegāja pie arestanta un atraisīja virves. Sekretārs pacēla pergamenta rulli, nolēma pagaidām neko nepierakstīt un ne par ko nebrīnīties.
— Atzīsties, — grieķu valodā klusi jautāja Pilāts, — tu taču esi izcils ārsts?
— Nē, prokurator, .ārsts es neesmu, — arestants atbildēja, ar baudu berzēdams virvju nospiesto un uztūkušo tumši sarkano delnu.
Pilāts, skatīdamies caur pieri, ar skatienu ieurbās arestantā, šajās acīs vairs nebija duļķu, tajās bija atgriezušās visiem pazīstamās dzirkstelītes.
— Es tev nepajautāju. — teica Pilāts, — varbūt tu arī latīņu valodu proti?
— Jā, protu, — arestants atbildēja.
Pilāta dzeltenīgie vaigi piesarka, un viņš jautāja latīniski:
— Kā tu zini, ka es gribēju pasaukt suni?
— Ļoti vienkārši, — arestants latīniski atbildēja, — tu kustināji roku, — arestants atkārtoja Pilāta žestu, — it kā gribētu noglaudīt, un lūpas…
— Jā, — teica Pilāts.
Visi brīdi paklusēja, pēc tam Pilāts uzdeva jautājumu grieķiski:
— Tātad tu esi ārsts?
— Nē, nē, — žirgti atbildēja arestants, — tici man, ka ārsts es neesmu.
— Nu labi. Ja reiz gribi to paturēt noslēpumā, paturi. Ar tavu lietu tieša sakara tam nav. Tātad tu apgalvo, ka neesi aicinājis noplēst… vai nodedzināt, vai kaut, kā citādi iznīcināt templi?
— Es, valdītāj, atkārtoju, ka neesmu nevienu aicinājis uz tamlīdzīgu rīcību. Vai tad es izskatos pēc jukuša?
— Jā, jā, pēc jukuša tu neizskaties, — klusu atbildēja prokurators un kaut kā drausmi pasmaidīja, — nu tad apzvēri, ka tā nebija!
— Pie kā tu gribi lai es zvēru? — kā atdzīvojies jautāja atraisītais.
— Nu, kaut vai pie tavas dzīvības, — atbildēja prokurators, — ir īstā reize pie tās zvērēt, jo tā karājas mata galā, neaizmirsti to.
— Varbūt tu domā, ka tu viņu tur pakarināji, valdītāj? — jautāja arestants. — Ja tā, tad tu ļoti maldies.
Pilāts nodrebēja un atbildēja caur zobiem:
— Es vaiai šo matu pārgriezt.
— Un arī te tu kļūdies, — gaiši smaidīdams un ar roku no saules sargādamies, iebilda arestants, — tu taču piekritīsi, ka matu pārgriezt var droši vien tikai tas, kurš pakarinājis?
— Nu, nu, — smaidīdams teica Pilāts, — tagad es vairs nešaubos, ka Jerušalajimas dīkdieņi tiešām staigāja tev pakaļ. Es redzu, ka tu neesi uz mutes kritis. Starp citu, saki man — vai tas ir tiesa, ka Jerušalajimā tu esot ieradies pa Sūzu vārtiem jāšus uz ēzeļa, salašņu pūļa pavadībā un viņi klaigājuši tev slavinājumus kā pravietim? — Un prokurators norādīja uz pergamenta rulli.