Šis maziņais, kurš ar savu ilkni, nazi un greizo aci bija iedzinis Poplavski nāves bailēs, augumā sniedzās ekonomistam tikai līdz pleciem, bet rīkojās enerģiski, veikli un mērķtiecīgi.
Vispirms viņš pacēla pasi un sniedza to Maksimiliānam Andrejevičam, tas paņēma pretī ar pamirušu roku. Pēc tam par Azazello nosauktais ar vienu roku paņēma čemodānu, ar otru atvēra durvis, paņēma Berlioza onkuli zem elkoņa un izveda kāpņu telpā. Poplavskis atslējās prot sienu. Bez kādas atslēgas Azazello atvēra čemodānu, izņēma no tā taukainā avīzē ietītu milzīgu vistu, kurai trūka vienas kājas, un nolika to uz kāpņu telpas cementa. Pēc tam izņēma divus pārus veļas, siksnu, ar ko uztrin bārdasnazi, kaut kādu grāmatu, futrāli un visu to, atskaitot vistu, iespēra ar kāju kāpņu šahtā. Visam līdzi nolidoja ari iztukšotais čemodāns. Bija dzirdams, kā čemodāns lejā noblākšķ un, spriežot pēc skaņas, tam nolidoja nost vāks.
Pēc tam sarkanmatainais laupītājs paķēra vistu aiz vienas kājas un iezvēla ar to Poplavskim pa kaklu tik briesmīgi stipri, ka vistas rumpis aizlidoja pa gaisu, bet kāja palika Azazello rokā. Oblonsku namā viss sagriezās juceklī, kā pareizi izsacījies slavenais rakstnieks Ļevs Tolstojs. Tieši tā viņš būtu teicis ari šinī gadījumā. Jā! Poplavskim acu priekšā viss sagriezās juceklī. Gara dzirkstele nostiepās viņam gar acīm, pēc tam pārvērtās par sēru lenti, kas uz acumirkli aizklāja gaišo maija dienu, — un Poplavskis, pasi rokā turēdams, jau lidoja lejā pa trepēm. Pagriezienā ar kāju ietriecies kāpņu telpas logā, iedauzīja stiklu un apsēdās uz pakāpieniem. Viņam garām aizlēkāja bezkājainā vista un iekrita kāpņu šahtā. Augšā palikušais Azazelllo vienā mirklī apgrauza vistas kāju, kaulu iebāza triko kabatā, iegāja dzīvoklī un ar troksni aizslēdza durvis. Šinī brīdi kļuva dzirdami augšup kāpjoša cilvēka piesardzīgie soļi.
Noskrējis vēl vienu trepju posmu, Poplavskis apsēdās uz koka dīvāniņa kāpņu telpā un atvilka elpu.
Mazītiņš cilvēciņš, jau gados, ar ārkārtīgi skumju seju, veclaicīgā čičunča uzvalkā un salmenīcā ar zaļu lenti, nāca pa trepēm augšā un apstājās Poplavskim iepretim.
— Pilsoni, atļausit pajautāt, — skumji pavaicāja cilvēks čičunča uzvalkā, — kur te būtu piecdesmitais dzīvoklis?
— Augstāk! — Poplavskis strupi atbildēja.
— Pazemīgi pateicos, pilsoni, — cilvēciņš teica tādā pašā skumīgā balsī un kāpa augšup, bet Poplavskis piecēlās un drāzās lejā.
Rodas jautājums, vai tikai Maksimiliāns Andrejevičs nesteidzās uz miliciju, lai paziņotu par laupitājiem, kas gaišā dienas laikā pastrādājuši briesmīgus varas darbus pret viņu. Nē, nekādā gadījumā, to var apgalvot pavisam droši. Iet uz miliciju un teikt, ka, redzat, tikko briļļains runcis pārbaudīja manu pasi, bet pēc tam cilvēks triko tērpā, ar nazi… nē, pilsoņi, Maksimiliāns Andrejevičs bija patiešām gudrs cilvēks!
Viņš jau bija lejā un ieraudzīja, ka pie ārdurvīm ir vēl vienas durvis un tās ved uz kaut kādu kambarīti. Stikls šajās durvīs bija izdauzīts. Poplavskis iebāza pasi kabatā, apskatijās visapkārt, cerēdams ieraudzīt lejā nosviestās mantas. Bet no tām nebija ne vēsts. Poplavskis pats pabrīnījās, cik maz tas viņu apbēdina. Viņu nodarbināja cita interesanta un kārdinoša doma — ar šā cilvēka palīdzību vēlreiz pārbaudīt nolādēto dzīvokli. Patiešām: ja reiz viņš jautāja, kur tas atrodas, tas nozīmē, ka viņš turp dodas pirmoreiz. Viņš tātad pašlaik dodas tieši nagos tai bandai, kas iemitinājusies 50. dzīvoklī… Poplavskim bija aizdomas, ka cilvēciņš ļoti drīz iznāks no dzīvokļa laukā. Ne uz kādām radinieka bērēm Maksimiliāns Andrejevičs, protams, vairs netaisījās, bet līdz Kijevas vilcienam laika bija atliku likām. Ekonomists atskatījās un iešmauca kambarītī. Šajā brīdi augšā noklaudzēja durvis. «Viņš ieiet iekšā!» Poplavskim pamira sirds. Kambarītī bija vēss, smakoja pēc zābakiem un pelēm. Maksimiliāns Andrejevičs apsēdās uz kaut kāda koka kluča un nolēma gaidīt. Pozīcija bija ļoti ērta, no kambarīša labi varēja redzēt sestās kāpņu telpas parādes durvis.
Tomēr jāgaida bija ilgāk, nekā kijevietis bija cerējis. Trepēs nezin kāpēc nedzirdēja nevienu staigājam. Dzirdamība bija laba, un beidzot piektajā stāvā noklaudzēja durvis. Poplavskis sastinga. Jā, tie bija viņa solīši. «Nāk lejā.» Tagad atvērās durvis stāvu zemāk. Solīši apklusa. Sievietes balss. Skumjā cilvēciņa balss… jā, tā bija viņā balss… Teica kaut ko apmēram tādu: «Liec mieru, dieva dēļ…» Poplavskis bija piebāzis ausi pie paša sadauzītā stikla. Šī auss saklausīja sievietes smieklus. Atri, sparīgi soļi lejup: nozib sievietes mugura. Sieviete ar zaļu vaskadrānas somu rokā izgāja pagalmā… Bet tā cilvēciņa soļi atkal kļuva dzirdami. «Jocīgi, viņš iet atpakaļ uz to dzīvokli! Vai tikai viņš pats nav no tās bandas? Jā, iet atpakaļ. Atkal augšā attaisa durvis. Neko darīt, būs jāpagaida vēl.»
Šoreiz nebija ilgi jāgaida. Durvju klaudzoņa. Solīši. Solīši apklust. Izmisīgs kliedziens. Kaķa ņaudiens. Atri, tipinoši solīši — lejup, lejup, lejup!
Poplavskis bija sagaidījis. Krustus mezdams un kaut ko purpinādams, skumjais cilvēciņš nodrāzās lejā — bez salmenīcas, galīgi bezprātīgu seju, saskrāpētu pliko pauri un ar pilnīgi slapjām biksēm. Viņš sāka raustīt ārdurvju rokturi, šausmās neapjēgdams, uz kuru pusi tās veras — uz iekšu vai āru —, beidzot tika galā ar tām un izsprāga saulainajā pagalmā.
Dzīvokļa pārbaude bija galā, nedomādams vairs ne par savu nelaiķi radinieku, ne par dzīvokli, drebēdams no domām, kādām briesmām viņš sevi pakļāvis, čukstēdams tikai divus vārdus: «Viss skaidrs! Viss skaidrs!» — Maksimiliāns Andrejevičs izskrēja pagalmā. Pēc dažām minūtēm ekonomists—plānotājs sēdēja trolejbusā un trolejbuss brauca Kijevas stacijas virzienā.