Kamēr ekonomists sēdēja lejā kambarītī, ar mazo cilvēciņu bija notikušas visai nepatīkamas lietas. Cilvēciņš bija Varietē bufetnieks, un viņu sauca par Andreju Fokiču Sokovu. Varietē notika izmeklēšana, viņš no visiem notikumiem turējās malā, un manīts bija tikai tas, ka viņš kļuvis skumjāks nekā agrāk, un vēl, ka viņš jautājis kurjeram Karpovam, kur apmeties atbraukušais mags.
Tātad, atstājis ekonomistu kāpņu telpā, bufetnieks nonāca piektajā stāvā un piezvanīja pie 50. dzīvokļa.
Viņam atvēra uzreiz, bet bufetnieks sarāvās, pakapās atpakaļ un tūdaļ iekšā negāja. Tas bija saprotams. Durvis atvēra jaunava, kurai mugurā nebija nekā cita kā vien koķets mežģīņu priekšautiņš un balta galvasssega. Kājās gan, starp citu, viņai bija zeltītos kurpītes. Jaunavai bija nevainojams augums, un par viņas ārienes vienīgo defektu varēja uzskatīt tikai tumšsarkano rētu uz kakla.
— Nāciet vien iekšā, ja esat piezvanījis! — jaunava teica, blenzdama bufetniekā ar zaļām, izvirtuligām acīm.
Andrejs Fokičs noelsās, samirkšķināja acis un, noņēmis platmali, devās iekšā. Tieši šinī bridi priekšnamā iezvanījās telefons. Nekaunīgā istabene, uzlikusi vienu kāju uz krēsla, paņēma klausuli un teica:
— Hallo!
Bufetnieks nezināja, kur likt savas acis, mīņājās no vienas kājas uz otru un domāja: «Ak, kas ārzemniekam par istabeni! Fu, kāda nešpetnība!» Un, lai no tās nešpetnības paglābtos, šķielēja sānis.
Visa lielā un pustumšā priekštelpa bija bāztin piebāzta ar neparastiem priekšmetiem un drēbēm. Piemēram, pār krēsla atzveltni bija pārsviests ar ugunīgu drānu oderēts sēru apmetnis, uz spoguļ- galdiņa gulēja garš zobens ar zelta rokturi. Tris sudrabrokturaini zobeni bija ieslieti kaktā kā tādi lietussargi vai spieķi. Bet uz briežu ragiem karājās beretes ar ērgļa spalvām.
—Jā, — istabene runāja telefona klausulē, — kā, lūdzu? Barons Maigels? Es klausos. Jā! Mākslinieka kungs šodien ir mājās. Jā, viņam būs liels prieks jūs redzēt. Jā, viesi… Frakā vai melnā žaketē. Kā? Divpadsmitos naktī. — Beigusi sarunu, istabene nolika klausuli un pievērsās bufetniekam. — Ko jūs vēlaties?
— Man noteikti vajag satikt pilsoni mākslinieku.
— Jā? Tieši viņu pašu?
— Viņu pašu, — bufetnieks skumji atbildēja.
— Es pajautāšu, — acīm redzami šaubīdamās, teica istabene, pavēra dūms uz nelaiķa Berlioza kabinetu un noziņoja: — Bruņiniek, te ir atnācis mazs cilvēks, kurš stāsta, ka viņam vajagot satikt messire.
— Lai nāk iekšā, — no kabineta atskanēja Korovjeva čērkstošā balss.
— Ejiet viesistabā, — jaunā sieviete teica tik brīvi, it kā būtu apģērbusies, kā cilvēkam pieklājas, pavēra viesistabas durvis, bet pati izgāja no priekšnama.
Ieiedams tur, kur viņu uzaicināja, bufetnieks pat aizmirsa, kāpēc ir nācis, tik ļoti viņu satrieca istabas iekārtojums. Caur lielo logu krāsainajiem stikliem (bez vēsts pazudušās juvelierienes fantāzija) plūda neparasta gaisma, gluži kā baznīcā. Vecmodīgajā, milzīgajā kamīnā sprēgāja uguns, kaut gan ārā bija karsta pavasara diena. Bet istabā nemaz nebija karsti, nepavisam, ienācējs juta gandrīz vai tādu kā pagraba drēgnumu. Kamīna priekšā uz tīģera ādas, labsajūtā miegdams acis, zvilnēja melns runcis. Bija galds, uz kuru paskatoties dievbijīgais bufetnieks sarāvās: galdu klāja baznīcas brokāts. Uz brokāta galdauta stāvēja milzums pudeļu — apaļīgas, appelējušas un noputējušas. Pudelēm pa vidu mirdzēja bļoda, un jau pēc skata varēja pateikt, ka tā ir no tīra zelta. Pie kamīna mazs sarkanmatis ar nazi aiz jostas cepa uz gara tērauda zobena uzdurtu gaļas gabalu, tauki pilēja ugunī, un dūmi stiepās skurstenī. Smaržoja ne tikai pēc cepeša, bet ari pēc kaut kādām ārkārtīgi stiprām smaržām un vīraka, tādēļ bufetnieks, kurš avīzēs jau bija lasījis par Berlioza nāvi un zināja, kur viņš dzīvo, uz mirkli iedomājās, vai tikai, Dievs pasargi, te netiek noturēts baznīcas aizlūgums par Berlioza dvēseli, taču tūdaļ pat atgainīja šo domu kā pavisam bezjēdzīgu.
Pārsteigtais bufetnieks negaidīti izdzirda spēcīgu basu:
— Ar ko varu jums pakalpot?
Te bufetnieks ieraudzīja ēnā paslēpušos to, kas viņam bija vajadzīgs.
Melnais mags bija atlaidies uz plata, ar spilventiņiem saraibināta zema dīvāna. Bufetniekam likās, ka māksliniekam mugurā tikai melna apakšveļa un kājās melnas kurpes ar smailiem purniem.
— Es esmu, — rūgti ierunājās bufetnieks, — Varietē teātra bufetes vadītājs…
Dārgakmeņus spīdinādams, mākslinieks pastiepa uz priekšu roku, it kā gribēdams aizspiest bufetniekam muti, un ārkārtīgi dedzīgi ierunājās:
— Nē un nē, un nē! Nemaz nerunājiet? Nekad un nekādā gadījumā! Es pat mutē neņemšu neko no jūsu bufetes! Es, cicnitais, vakar tikai nogāju gar jūsu bufeti un līdz šim laikam nevaru aizmirst ne to jūsu stori, ne brinzu. Mīļais! Brinzai taču nav jābūt zaļā krāsā, jūs esat maldināts. Brinzai jābūt baltai. Un jūsu tēja? Tās taču ir samazgas. Pats savām acīm redzēju, kā viena netīrīga meiča no spaiņa piešāva nevārītu ūdeni jūsu milzīgajā patvāri, turklāt nepārtraucot tējas izsniegšanu. Nē, mīļais, tas nav iespējams!
— Es atvainojos, — no negaidītā uzbrukuma pārsteigts, Andrejs Fokičs mēģināja taisnoties, — es pavisam citā jautājumā esmu atnācis, ar stori tam nav nekāda sakara.
— Kā nav nekāda sakara, ja store nebija ēdama!
— Mums viņu atsūtīja otrajā svaigumā, — bufetnieks atteica.
— Mīlulīt, tās ir muļķības!
— Kā — muļķības?
— Otrais svaigums — tās ir muļķības! Svaigums mēdz būt tikai viens — pirmais un reizē arī pēdējais. Ja store ir otrā svaiguma, tas nozīmē, ka tā jau pūst!