— Es atvainojos… — bufetnieks no jauna aizsāka, nezinādams, kā tikt vaļā no mākslinieka, kas viņam kasījās klāt.
— Nevaru jūs atvainot, — tas stingri noteica.
— Es taču neesmu atnācis šajā jautājumā! — Bufetnieks pavisam izmisa.
— Šajā ne? — ārzemju mags nobrīnījās. — Kāds tad jautājums jūs atvedis pie manis? Ja nemaldos, tad jūsu profesijas aprindās man ir bijusi darīšana tikai ar vienu markitantu un arī ļoti sen, kad jūs vēl nebijāt piedzimis. Vispār man liels prieks. Azazello! Tabureti bufetes priekšnieka kungam!
Tas, kurš cepa gaļu, pagriezās, turklāt nobiedēdams bufetnieku ar saviem ilkņiem, un veikli padeva vienu no zemajām tumša ozolkoka taburetēm. Citu sēžamo istabā nebija.
Bufetnieks izmurmuļoja:
— Padevīgi pateicos, — un sēdās. Taburetes kāja ar lielu brakšķi lūza, un bufetnieks novaidēdamies visai sāpīgi triecās ar dibenu pret grīdu. Krītot viņš aizķēra ar kāju vēl vienu ķeblīti, kas atradās viņam priekšā, un uzgāza sev uz biksēm pilnu kausu sarkanvīna.
Mākslinieks iekliedzās:
— Ai! Vai jūs nesasitāties?
Azazello palīdzēja bufetniekam piecelties, iedeva citu sēžamo. Bēdīgā balsī bufetnieks atteicās no namatēva priekšlikuma novilkt bikses un izžāvēt pie kamīna un, juzdamies ārkārtīgi neērti slapjā veļā un drēbēs, uz otras taburetes sēdās piesardzīgi.
— Man zemie sēdekļi patīk, — mākslinieks ierunājās, — no zema sēdekļa krist nav tik bīstami. Jā, tātad mēs runājām par stori. Draudziņ! Svaigums, svaigums un vēlreiz svaigums — tādam jābūt visu bufetnieku lozungam. Vai jūs nevēlētos nogaršot…
Kamīna asinssarkanajā gaismā bufetnieka priekšā pazibēja zobens, Azazello ielika čurkstošu gaļas gabalu zeltītajā šķīvī, aplaistīja ar citronu sulu un pasniedza bufetniekam zelta divzaru dakšiņu.
— Padevīgi… bet es…
— Nē, nē, pagaršojiet!
Bufetnieks aiz picklājibas paņēma vienu kumosu un tūlīt saprata, ka tas ir kaut kas patiešām ļoti svaigs un, galvenais, neparasti garšīgs. Bet, ēzdams aromātisko un sulīgo gaļas gabalu, viņš tikko neaizrijās un nenozvēlās zemē otrreiz. No blakusistabas ielidoja liels, tumšs putns un vieglītēm pieskārās bufetnieka plikajam pakausim. Kad putns nosēdās uz kamīna blakus pulkstenim, izrādījās, ka tā ir pūce. «Dievs tētīt!» nervozēdams, kā jau visi bufetnieki, nodomāja Andrejs Fokičs. «Tas tik ir dzīvoklītis!»
— Kausu vīna? Balto, sarkano? Kādas valsts marku jūs šajā laikā lietojat?
— Pazemīgi… bet es nedzeru…
— Žēl! Varbūt pamētāsim kauliņus? Vai varbūt jums patik citas spēles? Domino, kārtis?
— Es nespēlēju, — bufetnieks teica jau paguris.
— Tas nu ir pavisam slikti, — saimnieks nosprieda, — dariet, kā zināt, bet nekas labs nav gaidāms no tādiem vīriešiem, kas atsakās no vīna, spēlēm, no jauku sieviešu sabiedrības, no sarunām pie galda. Tādi cilvēki ir vai nu galīgi slimi, vai paklusām nīst visus apkārtesošos. Tiesa, var būt ari izņēmumi. Starp personām, kas sēdējušas pie mana dzīru galda, dažkārt pagadījušies tik smalki nelieši, ka kaut ko tādu grūti iedomāties. Tātad cs klausos, kādā jautājumā jūs esat ieradies.
— Vakar jums labpatika rādīt visādus jokus…
— Man? — mags pārsteigts iesaucās. —Apžēliņ! Man tas nemaz nepiestāv!
— Piedodiet, — bufetnieks neko vairs nesaprata, — bet tas melnās maģijas seanss.
— Ā! Tas gan, tas gan! Mīļo cilvēk! Es jums atklāšu noslēpumu: es vispār neesmu mākslinieks, man gluži vienkārši gribējās redzēt kopā pēc iespējas vairāk maskaviešu, bet šinī ziņā nekā labāka par teātri nav. Mana svīta, — viņš pamāja uz runča pusi, — tāpēc arī to seansu uztaisīja, es taču tikai sēdēju un skatījos uz maskaviešiem. Bet neuztraucieties un klājiet vaļā, kas sakarā ar šo seansu atvedis jūs pie manis!
— Ja jums labpatīk atcerēties, seansa laikā no griestiem sāka birt papīriši, — bufetnieks ierunājās klusākā balsī un kaunīgi palūkojās visapkārt, — nu, un visi tos sagrābās. Ienāk pie manis bufetē viens jauns cilvēks, dod man červoncu, es viņam izdodu astoņus ar pusi… Pēc tam vēl viens.
— Arī jauns cilvēks?
— Nē, krietni gados. Pēc tam trešais, ceturtais. Un man visu laiku jāizdod atlikums. Šodien es pārbaudu kasi, paskat vien, naudas vietā papīra gabali. Bufetei iztrūkums par simt deviņiem rubļiem.
— Aijaijai! — mākslinieks iesaucās. — Vai tad viņi tiešām domāja, ka tic papīriši ir īsti? Man negribas ticēt, ka viņi to tīšām būtu darījuši.
Bufetnieks tā šķībi un sērīgi noskatījās, bet neko neteica.
— Vai tiešām blēži? — mags satraukti jautāja bufetniekam. — Vai tad starp maskaviešiem gadās ari blēži?
Bufetnieks pasmaidīja tik rūgti, ka nekādu šaubu vairs nebija: jā, blēži ir ari starp maskaviešiem.
— Tas ir zemiski! — Volands sašuta. — Jūs esat nabadzīgs cilvēks… jūs taču esat nabadzīgs cilvēks?
Bufetnieks ierāva galvu plecos, un uzreiz bija redzams, ka viņš ir nabadzīgs.
— Cik lieli jūsu ietaupījumi?
Jautājums tika izteikts līdzcietīgā tonī, tomēr par sevišķi delikātu šādu jautājumu uzskatīt nevar. Bufetnieks sastomījās.
— Divsimt četrdesmit deviņi tūkstoši rubļu piecās krājkasēs, — blakusistabā skrapstoša balss noziņoja, — un mājās zem grīdas divi simti zelta desmitnieku.
Ja būtu varējis, bufetnieks būtu ieaudzis iekšā savā taburetē.
— Protams, nekāda lielā summa tā nav, — Volands pieļāvīgi sacīja savam ciemiņam, — kaut gan, starp citu, ari tā jums nav vajadzīga. Kad jūs taisāties mirt?
Te nu bufetnieks noskaitās.
— To neviens nevar zināt, un nevienam gar to nav nekādas daļas, — viņš atbildēja.
— Kā tad nevar zināt, — no kabineta atskanēja tā pati riebīgā balss, — ir nu gan Ņūtona binoms! Viņš mirs pēc deviņiem mēnešiem nākošā gada februārī no aknu vēža Pirmās MVU klīnikas ceturtajā palātā.