Bufetnieka seja kļuva dzeltena.
— Deviņi mēneši, — Volands domīgs rēķināja, — divsimt četrdesmit deviņi tūkstoši. Apmēram divdesmit septiņi tūkstoši mēnesī? Pamaz, bet, ja prātīgi dzīvojat, iztikt var. Un vēl jau tie desmitnieki.
— Desmitniekus realizēt neizdosies, — atkal iemaisījās tā pati balss, no kuras bufetniekam sirds sāka stāties, — tikko Andrejs Fokičs nomirs, māja tiks nojaukta — un desmitnieki nonāks Valsts bankā.
— Es jums nemaz neieteiktu iet klīnikā, — mākslinieks turpināja,
— kāda jēga nomirt palātā, kur neglābjami slimie krāc un sten visapkārt? Vai tad nav prātīgāk par tiem divdesmit septiņiem tūkstošiem uzrīkot dzīres, iedzert indi un aizlidināties (viņā saulē), stīgām strinkšķot, skurbušām daiļavām un līksmiem draugiem apkārt gavilējot?
Bufetnieks sēdēja nekustēdamies un bija kļuvis stipri vecāks. Zili riņķi savilkās ap acīm, vaigi nolūka, un apakšžoklis atkārās.
— Starp citu, mēs esam aizsapņojušies, — saimnieks iesaucās,
— ķersimies pie lietas! Rādiet šurp savus papīra gabalus! Bufetnieks drudžaini izvilka no kabatas paciņu, attina un apstulba.
Uz avīzes lapas atradās červonci. Volands paraustīja plecus un teica:
— Jums, dārgais, kaut kas nav kārtībā ar veselību. Bufetnieks stulbi smaidīja un cēlās augšā no taburetes.
— Bet, — viņš sāka stostīties, — bet, ja nu tie atkal…
— Hm… — Mākslinieks kļuva domīgs. —Tad nāciet pie mums atkal! laipni lūdzam! Priecājos, ka mēs iepazināmies.
Tūlīt no kabineta izdrāzās ari Korovjevs, sāka kratīt Andrejam Fokičam roku un lūdza nodot visiem, visiem sirsnīgus sveicienus. Galīgi nekā nesaprazdams, bufetnieks devās uz durvju pusi.
— Gella, pavadi! — Korovjevs nokliedza.
Priekšnamā atkal tā sarkanmatainā un plikā! Bufetnieks izspraucās pa durvīm, nopīkstēja «uz redzēšanos» un aizgāja kā piedzēries. Pagājis lejāk, viņš apstājās, apsēdās uz pakāpiena, izvilka paciņu un pārbaudīja — ar červoncicm viss bija kārtībā.
No dzīvokļa, kas atradās šajā pašā kāpņu laukumiņā, iznāca sieviete ar zaļu somu. Ieraudzījusi cilvēku, kurš sēž uz trepēm un truli blenž uz saviem červoncicm, tā pasmaidīja un domīgi teica:
— Kas tā mums ir par māju! Šitais arī no paša rīta pillā. Logs uz trepēm atkal izsists! — Viņa ielūkojās vērīgāk bufetniekā un teica: — Ehē, pilsoni, jums červoncu tikpat kā spaļu! Būtu man ari iedevis! Ko?
— Dieva dēļ, lieciet man mieru! — Bufetnieks nobijās un veikli noglabāja naudu. Sieviete iesmējās.
— Ej tu pie velna, žmogs tāds! Es taču jokoju. — Un aizgāja pa trepēm lejā.
Bufetnieks lēnām piecēlās, pacēla roku, lai kārtīgāk uzliktu platmali, un konstatēja, ka platmales nemaz nav. Briesmīgi negribējās atgriezties, bet platmales bija žēl. Pasvārstījies viņš tomēr gāja atpakaļ un piezvanīja.
— Kas jums vēl vajadzīgs? — prasīja tā pati nolādētā Gella.
— Es hūtīti aizmirsu, — bufetnieks nočukstēja un pabakstīja ar pirkstu pie sava plikā pakauša. Gella pagriezās, bufetnieks sirds dziļumos nospļāvās un aiztaisīja acis. Kad viņš tās atvēra, Gella jau sniedza platmali un zobenu ar tumšu spalu.
— Tas nav mans, — bufetnieks nočukstēja, atgrūda zobenu un uzšāva cepuri galvā.
— Vai tad jūs bez zobena atnācāt? — Gella nobrīnījās.
Bufetnieks kaut ko noburkšķēja un ātri devās pa trepēm lejā.
Nezin kāpēc cepure nebija ērta un karsēja galvu, viņš noņēma to un, no bailēm palēcies, klusiņām iekliedzās. Viņa rokā bija samta berete ar izplūkātu gaiļa spalvu. Bufetnieks pārmeta krustu. Tajā pašā bridi berete ieņaudējās, pārvērtās par melnu kaķēnu, uzlēca atpakaļ Andrejam Fokičam uz galvas un ielaida visus savus nagus plikajā pakausī. Ar izmisīgu brēcienu bufetnieks drāzās lejā, kaķēns no galvas nokrita un aizšmauca pa trepēm augšā.
Izspurcis svaigā gaisā, bufetnieks rikšiem metās ārā pa vārtiem un uz visiem laikiem pameta nolādēto māju nr. 302-bis.
Kas ar viņu notika tālāk, arī tas ir labi zināms. Ticis uz ielas, bufetnieks tramīgi paskatījās apkārt, it kā meklēdams kaut ko. Pēc mirkļa viņš jau bija pāri ielai aptiekā. Viņš nebija vēl ne lāgā pateicis: «Sakiet, lūdzu…» — kad aiz letes stāvošā sieviete iesaucās:
— Pilsoni! Jums taču galva vienās asinīs!..
Pēc minūtēm piecām bufetniekam galva bija pārsieta ar marli, viņš jau bija uzzinājis, ka par labākajiem aknu slimību speciālistiem uzskata profesorus Bernadski un Kuzminu, bija pajautājis, kurš no viņiem dzīvo tuvāk, un, nopriecājies, ka Kuzmins dzīvo pagalma viņā galā mazā, baltā savrupmājiņā, pēc brīža jau bija tur. Telpas bija vecmodīgas, bet ļoti, ļoti mājīgas. Bufetniekam iespiedās atmiņā, ka pirmā viņam ceļā pagadījās kāda vecenīte, kas gribēja paņemt glabāšanā viņa platmali, bet, tā kā cepures viņam nebija, tad vecenīte, muti čāpstinādama, gāja projām.
Vecenītes vietā pie spoguļa un, šķiet, zem tādas kā arkas uzradās pusmūža sieviete un tūdaļ paskaidroja, ka pierakstīties var tikai uz deviņpadsmito, ne agrāk. Bufetnieks tūlīt apķērās, kas darāms. Ar dziestošu skatienu viņš paskatījās uz tiem trim, kas gaidīja savu kārtu, sēdēdami turpat aiz arkas, priekštelpā, un izdvesa:
— Gals klāt…
Sieviete neizpratnē nopētīja bufetnieka apsaitēto galvu, brītiņu it kā svārstījās, tad noteica:
— Ko lai dara… — un palaida bufetnieku aiz arkas.
Tajā pašā brīdī pavērās pretējās durvis, pamirdzēja zelta pensnejs — un sieviete baltajā halātā teica:
— Pilsoņi, šis slimnieks iet ārpus kārtas.
Bufetnieks nepaspēja ne aci pamirkšķināt, kad jau bija profesora Kuzmina kabinetā. Nekā briesmīga, svinīga vai medicīniska šajā garenajā istabā nebija.