— Kas jums kaiš? —- profesors Kuzmins patīkamā balsī jautāja un bažīgi pašķielēja uz apsaitēto galvu.
— No pilnigi drošiem avotiem nupat uzzināju, — bufetnieks teica, uzmezdams mežonīgu skatienu iestiklotajai grupas fotogrāfijai, — ka nākošā gada februāri man jāmirst no aknu vēža. Lūdzu apturēt slimību!
Profesors Kuzmins, kā bija sēdējis, tā atslīga pret ādas krēsla augsto, gotisko atzveltni.
— Piedodiet, es jūs nesaprotu… Jūs tātad esat bijis pie ārsta? Kāpēc jums galva pārsieta?
— Ko nu par ārstu runāt?… Būtu jūs to ārstu redzējuši!… — viņam sāka klabēt zobi. — Bet galvai nepievērsiet uzmanību, tai te nav nekāda sakara, — bufetnieks teica, — par galvu neraizējieties, par to maza bēda! Aknu vēzis, lūdzu, apturiet!
— Piedodiet — bet kas jums to teica?
— Ticiet viņam, — ar lielu dedzibu lūdza bufetnieks, — viņš noteikti zina.
— Es nekā nesaprotu, — profesors teica, raustidams plecus un atvirzīdamies ar krēslu tālāk no galda. — Kā viņš var zināt, kad jūs mirsit? Jo vairāk tāpēc, ka viņš nav ārsts!
— Miršu ceturtajā palātā, — bufetnieks teica.
Te profesors pa īstam aplūkoja savu pacientu, viņa galvu, slapjās bikses un nodomāja: «Tā tik vēl trūka! Viņš nav pie pilna prāta!» Un pajautāja:
— Vai šņabi dzerat?
— Mutē neņemu, — bufetnieks atbildēja.
Pēc mirkļa viņš jau bija izģērbts, gulēja uz aukstas vaskadrānas kušetes un profesors spaidīja viņam vēderu. Jāatzīst, ka bufetnieks manāmi atplauka. Profesors kategoriski apgalvoja, ka pašreiz, vismaz konkrēti šinī mirkli, bufetniekam nekādu vēža pazīmju nav. Bet, ja nu ir tā… ja reiz viņam bail un kāds šarlatāns viņu pārbiedējis, tad vajadzēs izdarīt analizēs visā pilnibā… Profesors rakstīja uz papīra lapiņām, skaidroja, kas un kur jānes. Piedevām iedeva zīmīti neiropatologam profesoram Burē, paskaidrojot bufetniekam, ka nervi viņam pavisam čupa.
— Cik man jāmaksā, profesor? — maigā un drebošā balsi jautāja bufetnieks, vilkdams ārā biezu kabatas portfeli.
— Cik vēlaties, — sausi atcirta profesors.
Bufetnieks izņēma trīsdesmit rub|us un nolika tos uz galda, pēc tam ar negaidītu lunkanumu, it kā ar kaķa ķepu darbodamies, červoncicm virsū uzlika avizes papīrā ietītu šķindošu stabiņu.
— Ko tas nozimē? — Kuzmins noprasija un paskrullēja ūsas.
— Pilsoni profesor, nenonieciniet, — bufetnieks nočukstēja, — lūdzu, apturiet vēzi!
— Uz vietas picvāciet savu zeltu, — profesors teica, juzdamies lepns pats par sevi, — labāk par saviem nerviem parūpējieties! Rit pat nododiet urinu analīzei, nedzeriet daudz tējas un iztieciet pilnīgi bez sāls!
— Ari zupu bez sāls? -- bufetnieks jautāja.
— Pilnīgi visu bez sāls, — Kuzmins pavēlēja.
— Ehhh — skumji nopūtās bufetnieks, ar pateicību noskatījās uz profesoru, savāca savus desmitniekus un atmuguriski kāpās uz durvju pusi.
Tovakar profesoram slimnieku nebija daudz, pēdējais aizgāja ap krēslas stundu. Vilkdams nost halātu, profesors palūkojās uz to vietu, kur bufetnieks bija nolicis červoncus, un ieraudzīja, ka nekādu čcrvoncu tur nav — guļ tikai trīs «Abraw-Dursot pudeļu etiķetes.
— Velns zin kas! — Kuzmins murmināja, vilkdams halātu pa grīdu un taustīdams etiķetes. — Izrādās, ka viņš ir ne tikai šizofrēniķis, bet arī blēdis. Tikai es nevaru saprast, ko viņam no manis vajadzēja. Vai tiešām urina analīzes lapiņu? 0! Viņš būs nozadzis mēteli! — Un viņš metās priekštelpā, joprojām no vienas halāta piedurknes neizņēmis roku. — Ksenija Ņikitišna! — viņš spalgi iekliedzās priekštelpas durvīs. — Paskatieties — vai mēteļi vēl ir?
Izrādījās, ka visi mēteļi savā vietā. Toties, kad profesors atgriezās pie galda un beidzot halātu novilka, viņa kājas it kā iestiga parketā — un viņš ar nekustīgu skatienu raudzījās uz savu galdu. Tajā vietā, kur bija etiķetes, tagad blakus apakštasītei ar pienu sēdēja melns pamests kaķēniņš ar nelaimīgu purniņu un žēli ņaudēja.
— Ko tad tas nozīmē? Tā jau ir… — Viņš juta, ka pakausis sāk stingt.
Izdzirdusi profesora kluso un žēlabaino kliedzienu, atskrēja Ksenija Ņikitišna, un visi uztraukumi bija kā ar roku atņemti, jo viņa uzreiz teica, ka kaķēnu atnesis kāds no pacientiem un ka ar profesoriem bieži tā izrīkojas.
— Droši vien trūcīgi dzīvo, — Ksenija Ņikitišna skaidroja, — protams, nav jau tā kā pie mums…
Abi sāka gudrot, kurš to būtu izdarījis. Aizdomas krita uz vecenīti, kas slimoja ar kuņģa čūlu.
— Noteikti viņa, — Ksenija Ņikitišna sacīja, — viņa domā tā: jāmirst vien ir, bet kaķīša žēl.
— Paklausieties! — Kuzmins iekliedzās. — Bet piens?! Ari to vina atnesusi? Tasītē?!
— Pienu viņa atnesa līdzi pudelītē un te ielēja apakštasītē, — Ksenija Ņikitišna paskaidroja.
— Lai nu būtu kā būdams, aizvāciet kaķēnu ar visu apakštasīti, — teica Kuzmins un pats pavadīja Kseniju Ņikitišnu līdz durvīm. Kad viņš atgriezās, situācija bija mainījusies.
Kārdams halātu uz naglas, profesors izdzirda pagalmā skaļus smieklus, paskatījās un pilnīgi apstulba. Pāri pagalmam uz pretējo ēkas spārnu skrēja dāma vienā krekliņā. Profesors pat zināja, kā viņu sauc — Marja Alcksandrovna. Smējējs bija puika.
— Ko tad tas nozīmē? — Kuzmins nicīgi noteica.
Tajā brīdī aiz sienas profesora meitas istabā patafons sāka spēlēt fokstrotu «Aleluja», un tajā pašā brīdī profesoram aiz muguras sāka čivināt zvirbulis. Profesors apgriezās un ieraudzīja, ka pa viņa galdu lēkā pamatīgs zvirbulis.
«Hm.. tikai mieru…» nodomāja profesors, «viņš ir ielidojis, kad es atgāju no loga. Viss kārtībā,» profesors mēģināja sev iegalvot, juzdams, ka nekas nav kārtībā un skaidrs, ka galvenokārt šī paša zvirbuļa dēļ. Profesors paskatījās uzmanīgāk un ieraudzīja, ka nekāds parastais zvirbulis tas nav. Riebeklīgais zvir- bulēns piekliboja ar kreiso kāju, nepārprotami ķēmodamies, pievilka to, kustējās taktī, vārdu sakot, patafona pavadībā steberē- ja fokstrotu kā piedzērušais pie letes. Ķēmojās, cik ādā lien, un nekaunīgi skatījās profesoram acīs. Kuzmins pastiepa roku pēc telefona klausules, viņš gribēja piezvanīt savam kursa biedram Burē un pajautāt, ko nozīmē šādi zvirbulēni sešdesmit gadu vecumā, turklāt ja pēkšņi ari sāk reibt galva.