Zvirbulēns pa to laiku apsēdās uz profesoram dāvātās tintnīcas, pieķēzīja to (bez jokiem), pacēlās spārnos, mirkli trisinājās gaisā uz vietas, tad sparigi ar tādu kā tērauda knābi trieca pa icstikloto fotogrāfiju, kurā uzņemts viss universitātes 94. gada izlaidums, sašķaidīja stiklu gabalu gabalos un pēc tam izspurdza pa logu. Profesors uzgrieza citu numuru un piezvanīja nevis Burē, bet nodaļai, kurā ārstē ar dēlēm, pateica, ka runā profesors Kuzmins, un lūdza atsūtīt dēles viņam uz mājām.
Nolicis klausuli, profesors atkal pagriezās uz galda pusi un tajā pašā acumirklī nelabi iebļāvās. Galda otrā pusē, apsējusies žēlsirdīgās māsas lakatiņu, sēdēja sieviete ar somiņu, uz kuras bija rakstīts: «Dēles.» Profesors iebrēcās, ieraudzījis viņas muti. Tā bija vīrieša mute, šķība līdz ausīm, un no tās rēgojās ilknis. Māsai bija pilnīgi nedzīvas acis.
— Naudiņu es pievākšu, — vīrieša basā sacīja māsa, — tai šeit nav jāmētājas. — Ar putna ķetnu sagrābāja etiķetes un izkusa gaisā.
Pagāja divas stundas. Profesors Kuzmins sēdēja gultā savā guļamistabā, un dēles karājās viņam pie deniņiem, aiz ausīm un uz kakla. Kuzmina gultas kājgalī uz vatētas zīda segas sēdēja profesors Burē sirmām ūsām, viņš līdzjūtīgi skatījās uz Kuzminu un mierināja to, ka tas viss ir blēņas. Aiz loga jau bija nakts.
Kādas vēl ērmības notika Maskavā šinī naktī, mums nav zināms, un mēs, protams, necentīsimies to izdibināt, jo pienācis laiks ķerties pie šī patiesā stāstījuma otrās daļas. Man līdzi, lasītāj!
OTRA DAļA
19. nodaļa Margarita
Man līdzi, lasītāj! Kurš tev teica, ka uz pasaules nav īstas, uzticīgas, mūžīgas mīlestības? Lai nokalst šī meļa nelietīgā mēle!
Man līdzi, mans lasītāj, tikai man līdzi, un cs parādīšu tev tādu mīlestību!
Nē! Meistars maldījās, kad toreiz, kad nakts jau gāja uz rīta pusi, slimnīcā ar rūgtumu stāstīja Ivanuškam, ka viņa aizmirsusi viņu. Viņa, protams, nebija viņu aizmirsusi.
Vispirms atklāsim to noslēpumu, ko meistars Ivanuškam negribēja atklāt. Viņa mīļoto sauca par Margaritu Nikolajevnu. Viss, ko meistars nabaga dzejniekam stāstīja, bija svēta patiesība. Savu mīļoto viņš iztēloja patiesi. Viņa bija skaista un gudra. Jāpiebilst vēl kas — pavisam droši var apgalvot, ka daudzas sievietes atdotu itin visu, lai mainītu savu dzīvi pret Margaritas Nikolajevnas dzīvi. Margaritai bija trīsdesmit gadu, viņai nebija bērnu, vīrs bija ļoti ievērojams speciālists, turklāt vienam viņa atklājumam bija sevišķa valstiska nozīme. Viņas vīrs bija jauns, skaists, labsirdīgs, godīgs un dievināja savu sievu. Margarita Nikolajevna kopā ar viru apdzīvoja veselu augšstāvu elegantā savrupmājā — dārzā kādā no Arbata šķērsielām. Ārkārtīgi skaista vieta! Par to var pārliecināties katrs, ja vien vēlēsies aiziet uz šo dārzu. Lai griežas pie manis, cs pateikšu adresi un parādīšu ceļu — savrupmāja tur stāv vēl šodien.
Naudas Margaritai Nikolajevnai netrūka. Viņa varēja pirkt visu, kas viņai iepatikās. Viņas vīra paziņu skaitā bija arī interesanti cilvēki. Margarita Nikolajevna nekad nenoņēmās ar primusu. Margaritai
Nikolajevnai nebija nācies sastapties ar visām tām šausmām, kas atgadās komunalajos dzīvokļos. Vārdu sakot… vai viņa bija laimīga? Nevienu pašu mirkli! Kopš deviņpadsmit gadu vecuma, kad viņa izgāja pie vira un nokļuva savrupmājā, viņa nevienu mirkli nebija jutusies laimīga. Ak Dievs, ak Dievs! Ko tad šī sieviete īsti gribēja?! Kas bija vajadzīgs šai sievietei, kuras acīs vienmēr dega kaut kāda neizprotama uguntiņa, kas bija vajadzīgs šai ar vienu aci mazlietiņ šķielējošajai raganai, kura topavasar bija izgreznojusies ar mimozām? Nezinu. Man tas nav zināms. Acīmredzot vina teica taisnību, ka viņai bija vajadzīgs viņš, meistars, nevis gotiskā savrupmāja, atsevišķais dārzs un nauda. Viņa mīlēja viņu, viņa teica patiesību. Pat man, patiesīgam stāstītājam, tomēr cilvēkam no malas, sažņaudzas sirds, iedomājoties, ko izjuta Margarita, kad nākamajā dienā atnāca uz meistara mājiņu, par laimi, ar vīru vēl nepaspējusi parunāt, jo tas solītajā laikā nebija atgriezies, un uzzināja, ka meistara vairs nav.
Viņa darīja visu, lai vismaz kaut ko uzzinātu par viņu, bet, protams, neuzzināja nekā. Viņa atgriezās savrupmājā un turpināja dzīvot vecajā vietā.
— Jā, jā, jā, taisni tāda pati kļūda! — ziemā, sēdēdama pie krāsns un skatīdamās ugunī, Margarita runājās pati ar sevi. — Kāpēc cs aizgāju no viņa tajā naktī? Kāpēc? Tas taču bija neprāts! Es atnācu nākamajā dienā — godīgi, kā biju solījusi, bet bija jau par vēlu. Jā, es atnācu, tāpat kā nelaimīgais Levijs Matejs, pārvēlu!
Visiem šiem vārdiem, protams, nebija nekādas jēgas, jo patiešām: kas būtu mainījies, ja viņa tonakt būtu palikusi pie meistara? Vai Margarita būtu viņu izglābusi? Smiekli nāk! — mēs iesauktos, bet mēs to nedarīsim izmisumā novestas sievietes acu priekšā.
Tādās mokās Margaritai Nikolajevnai pagāja visa ziema un pienāca pavasaris. Tajā pašā dienā, kad sakarā ar melnā maga uzrašanos Maskavā norisinājās dažnedažādi nejēdzīgi trači, piektdienā, kad Berlioza onkulis tika aiztriekts atpakaļ uz Kijevu, kad arestēja grāmatvedi un notika vēl daudz visādu ķezu un glupību, Margarita pamodās ap pusdienlaiku savā guļamistabā, kuras jumta logs izgāja uz savrupmājas tornīti.