Pamodusies Margarita nesāka raudāt, kā tas bieži mēdza notikt, jo bija pamodusies ar priekšnojautu, ka šodien beidzot kaut kas notiks. Apjautuši šo priekšnojautu, viņa sāka to uzkurināt un stiprināt, jo baidījās, ka tā pēkšņi var izgaist.
— Es ticu! — Margarita svinīgi čukstēja. — Es ticu! Kaut kas notiks! Un nevar nenotikt, jo patiešām — par ko lai es būtu sodīta ar mūža mokām? Atzīstos, ka esmu melojusi, krāpusi un dzīvojusi no cilvēkiem slēptu dzīvi, taču nevar par to sodīt tik nežēlīgi. Kaut kam noteikti jānotiek, jo nekas taču neilgst mūžigi. Un mans sapnis bija pravietisks, to es skaidri zinu.
Margarita Nikolajevna čukstēja šos vārdus, skatīdamās uz saules piestrāvotiem sarkaniem aizkariem, satraukta ģērbās un sasukāja pie trisviru spoguļa savus īsos, sacirtotos matus.
Margaritas sapnis šai naktī patiešām bija neparasts. Visu mokošo ziemu meistars nevienu reizi nebija viņai rādījies sapņos. Naktī viņš lika viņai mieru, un viņa mocījās tikai dienā. Bet šonakt viņš bija parādījies sapnī.
Margarita sapnī redzēja pavisam nepazīstamu apkārtni — nospiedošu, vienmuļu, ar pelēcīgām, apmākušamies agra pavasara debesīm. Sapnī parādījās pelēkas, saplosītas, slīdošas debesis un tajās bez skaņas lidojošu krauķu bars. Kaut kāds greizs tiltiņš. Zem tā duļķaina pavasara upīte, skumīgi, kropli, puspliki koki, vientulīga apse, aiz kokiem un tāda kā sakņu dārza — koka ēciņa, it kā virtuves būcenis, it kā pirts, it kā velns zin kas. Visapkārt tik nomācošs sastingums, ka tā vien gribas ņemt un pakārties apsē pie tiltiņa. Ne mazākās vēja pūsmiņas vai mākoņa kustēšanās, nevienas dzīvas dvēseles. Dzīvam cilvēkam īsta elle!
Un tad, iedomājieties, paveras šīs koka ēciņas durvis un parādās viņš. Diezgan tālu, bet viņu var labi redzēt. Noskrandis, nevar pat īsti pateikt, kas viņam mugurā. Mati savēlušies, bārda neskūta. Acis slimīgas un satrauktas. Māj ar roku un sauc viņu. Rīstidamās šajā nedzīvajā gaisā, klupdama pār ciņiem, Margarita skrēja pie viņa un šajā brīdī pamodās.
«Šim sapnim var būt divējāda nozīme,» Margarita Nikolajevna pati pie sevis sprieda, «ja viņš ir miris un aicina mani, tas nozīmē, ka viņš ir atnācis man pakaļ un es drīz miršu. Tas ir ļoti labi, jo tad mokām vienreiz būs gals. Ja viņš ir dzīvs, tad sapnim ir tikai viena nozīme — viņš atgadina man par sevi! Viņš grib teikt, ka mēs vēl tiksimies. Jā, mēs tiksimies ļoti drīz.»
Vēl arvien satraukta, Margarita apģērbās un sāka iegalvot sev, ka būtībā viss iznāk pavisam labi, ka tādi mirkļi jātver un jāizmanto. Veselas tris dienas vīrs būs komandējumā. Veselas trīs dienas un trīs naktis piederēs viņai vienai pašai, neviens nevarēs traucēt domāt, par ko tīk, un sapņot, par ko gribas. Visas piccas savrupmājas augšējā stāva istabas, viss dzīvoklis, kuru apskaustu desmitiem tūkstošu maskaviešu, bija viņas rīcībā.
Taču savai triju dienu brīvībai greznajā dzīvoklī Margarita neizvēlējās vislabāko vietu. Padzērusi tēju, viņa iegāja tumšā istabā, kurai nemaz nebija logu un kur divos lielos skapjos glabājās čemodāni un visādas vecas grabažas. Nometusies tupus, viņa izvilka pirmā skapja apakšējo atvilktni un no zīda lupatu kaudzes apakšas izņēma to vieni- go dārgumu, kas viņai dzīvē bija. Margaritai rokās nonāca vecs brūns ādas albums, kurā bija meistara fotogrāfija, viņa krājbankas grāmatiņa ar noguldītiem desmit tūkstošiem rubļu, starp smēķējamā papīra lapām sakaltušas rožu ziedlapiņas un daļa burtnīcas mašīnrakstā — autorloksnes apjomā, ar apsvilušu apakšmalu.
Atgriezusies ar šo bagātību guļamistabā, Margarita Nikolajevna nolika fotogrāfiju pie trisviru spoguļa un kādu stundu nosēdēja, turēdama uz ceļgaliem uguns samaitāto burtnīcu, šķirstīja un pārlasīja to, kam pēc dedzināšanas vairs nebija ne sākuma, ne beigu: «… no Vidusjūras atnākusi tumsa pārklāja prokuratora ienīsto pilsētu. Nozuda gaisa tilti starp templi un drausmīgo Antonija torni, no debesīm nogāzās tumsas bezdibenis un aprija pār hipodromu stāvošos spārnotos dievus, Hasmoneja pili ar visām tās ambrazūrām, tirgus laukumus, karavānserālus, šķērsielas, dīķus… Varenā Jerušalajima pazuda tik pēkšņi, it kā tās nemaz nebūtu bijis…»
Margaritai gribējās lasīt tālāk, bet tālāk nekā nebija, tikai robainas, pārogļojušās papīra driskas.
Slaucīdama asaras, Margarita Nikolajevna nolika burtnīcu malā, atspiedās ar elkoņiem uz spoguļgaldiņa un, pati spogulī atspoguļodamās, ilgi sēdēja un skatījās uz fotogrāfiju. Asaras nožuva. Margarita rūpīgi savāca savu bagātību, un pēc laiciņa tā atkal bija paglabāta zem zīda lupatām, un tumšajā istabā slēdzot skaļi nošķindēja atslēga.
Margarita Nikolajevna priekštelpā ģērba mēteli, lai dotos pastaigāties. Daiļā Nataša, viņas mājkalpotāja, iznāca apvaicāties, ko gatavot otrajā ēdienā, un, saņēmusi atbildi, ka viss vienalga, izklaidēšanai sāka savai saimniecei stāstīt visādus dieva darbus, piemēram, to, ka vakar teātri burvju mākslinieks taisījis tādus trikus, ka visiem mēles palikušas baltas, dalījis visām skatītājām par velti pa diviem flakoniem ārzemju smaržu un pa zeķu pārim, bet pēc seansa, kad publika devusies uz ielas, visi izrādījušies galīgi pliki. Margarita Nikolajevna no smiekliem atkrita uz krēsla pie priekštelpas spoguļa.
— Nataša! Kā jums nav kauna, — Margarita Nikolajevna teica, — iūs lāču esat izglītota un gudra meitene; kādas blēņas tikai nesarunā veikalu rindās, bet jūs visu stāstāt tālāk!
Nataša nosarka un dedzīgi atkārtoja, ka tās nav blēņas, ka šodien pati Arbata pārtikas veikalā redzējusi vienu pilsoni, kura veikala ienākusi kurpēs, bet, kā nostājusies pie kases, tā kurpes no kājām nozudušas, viņa palikusi vienās zeķēs. Acis izbolītas. Zeķēm papēdī caurums… Bet kurpes bijušas apburtas, viņa tās dabūjusi tajā pašā seansā.