Выбрать главу

—   Un tāda viņa gāja mājās?

—   Taisni tāda ari aizgāja! — Nataša sāka vai kliegt un sarka vēl vairāk, juzdama, ka viņai netic. — Margarita Nikolajevna, vakar­nakt milicija vispār kādus simt cilvēkus saņēmusi ciet. Dāmas no seansa esot skrējušas tikai biksītēs pa Tveras ielu.

—   Skaidrs, ka tev visu to Daija sapūtusi, — Margarita Nikolajevna teica, — es jau sen jutu, ka viņa ir šausmīga mele.

Jocīgais dialogs beidzās ar to, ka Natašai tika sagādāts priecīgs pārsteigums. Margarita Nikolajevna iegāja guļamistabā un iznesa pāri zeķu un flakonu odekolona. Teikdama, ka arī viņa prot taisīt trikus, Margarita Nikolajevna uzdāvināja Natašai zeķes un odeko­lonu un lūdza tikai vienu — lai Nataša neskraida vienās zeķēs pa Tveras ielu un neklausās, ko Daila melš. Saimniece ar mājkalpo­tāju sabučojās un šķīrās.

Apsēdusies ērtajā un mīkstajā trolejbusa sēdeklī, Margarita Nikolajevna brauca pa Arbatu, gan domādama savas domas, gan ieklausīdamās divu priekšā sēdošo vīriešu čukstēšanā.

Tie savukārt, atskatīdamies, vai kāds neklausās, runāja visādas muļķības. Gaļīgais milzenis ar žirgtām vepra acīm sēdēja pie loga un čukstēja savam mazajam kaimiņam, ka zārku nācies aizklāt ar melnu pārklāju…

—    Tas nevar būt, — pārsteigts nočukstēja mazais kaimiņš, — kaut kas nedzirdēts… Un ko tad Želdibins?

Caur trolejbusa rāmo dūkoņu varēja saklausīt pie loga sēdošā vārdus:

—   Kriminālizmeklēšana… skandāls… vispār tīrā mistika!

Runātāju aprautajās frāzēs Margaritai Nikolajevnai izdevās atrast kaut kādu sakarību. Pilsoņi čukstējās par to, ka vienam nelaiķim — uzvārdu viņi neminēja — šorīt no zārka izzagta galva. Un pieminētais Želdibins par to tagad tā uztraucas. Ari šiem abiem, kas trolejbusā sačukstas, bija kaut kāds sakars ar apzagto nelaiķi.

—   Bet vai mēs paspēsim aizbraukt pēc puķēm? — Mazais sāka nervozēt. — Tu teici, ka kremācija divos.

Margaritai Nikolajevnai jau bija apnikusi šī noslēpumainā sprie­delēšana par galvu, kas izzagta no zārka, un viņa nopriecājās, ka viņas pietura klāt.

Pēc dažām minūtēm viņa jau sēdēja pie Kremļa sienas un iekārtojās uz soliņa tā, lai var redzēt manēžu.

Margarita miedza acis spilgtajā saulē, atcerējās savu šīs nakts sapni, atcerējās, ka tieši pirms gada šai pašā dienā un stundā viņa sēdēja uz šī paša soliņa blakus viņam. Un, taisni tāpat kā toreiz, uz soliņa viņai līdzās gulēja melnā somiņa. Šodien viņa blakus nebija, bet Margarita Nikolajevna domās runāja tieši ar viņu: «Ja tu esi izsūtīts, tad kāpēc no tevis nav nekādu ziņu? Viens otrs taču ir pazi­ņojis. Vai tu vairs nemīli mani? Nē, nezin kāpēc es tam neticu. Tātad tevi izsūtīja un tu esi miris… Es tevi lūdzu, ja tas ir tā, laid mani vaļā, ļauj man beidzot dzīvot un elpot!» Margarita pati atbildēja viņa vietā: «Tu esi brīva… Vai tad cs saistu tevi?» Un pati runāja viņam pretī: «Nē, tā nav atbilde! Nē, aizej no manas atmiņas, tikai tad es kļūšu brīva!»

Margaritai Nikolajevnai garām staigāja cilvēki. Kāds vīrietis pašķielēja uz labi ģērbto sievieti acīmredzot tāpēc, ka viņa skaista un turklāt sēž viena pati. Viņš noklepojās un apsēdās uz tā paša sola maliņas, uz kura sēdēja Margarita Nikolajevna. Saņēmis dūšu, viņš ierunājās:

— Šodien noteikti ir labs laiks…

Bet Margarita paskatījās uz viņu tik drūmi, ka viņš uzreiz piecēlās un aizgāja.

«Nu, redzi,» Margarita domās sacīja tam, kam viņa piederēja, «kāpēc man vajadzēja padzīt šo vīrieti? Man taču ir garlaicīgi, un tajā meitu ģēģeri nekā slikta nebija, ja nu vienīgi dumjais vārdiņš «noteikti». Kāpēc es sēžu pie šīs sienas viena pati kā tāda pūce? Kāpēc es esmu izslēgta no šīs dzīves?»

Viņa noskuma pavisam un nokāra galvu. Bet tad pēkšņi krūtis uzvirmoja atkal tas pats gaidīšanas un satraukuma vilnis, kas bija no rīta. «Jā, kaut kas notiks!» Vilnis uzvirmoja otrreiz, un Margarita saprata, ka tas ir skaņu vilnis. Caur pilsētas trokšņiem arvien skaidrāk varēja saklausīt tuvojošos bungu riboņu un ne visai tīras tauru skanas.

Pirmais parādījās milicis, kas pavisam lēni gāja gar dārza sētu, aiz viņa tris nāca kājām. Aiz tiem lēni brauca smagā mašīna ar muzikantiem. Tālāk — lēni kustējās pilnīgi jauns katafalks, uz tā vainagos iegrimis zārks, katrā platformas stūri kājās stāvēja pa cil­vēkam: tris vīrieši un viena sieviete. Pat no diezgan liela attāluma Margarita saskatīja, ka vaļējā sēru automašīnā stāvošie cilvēki, kuri pavada nelaiķi pēdējā gaitā, ir dīvaini apjukuši. Sevišķi droši to varēja teikt par pilsoni, kura stāvēja automašīnas pakaļējā kreisajā stūri. Viņas jau tā tuklos vaigus no iekšpuses vēl vairāk izspīlēja tāds ka pikants noslēpums, šaurajās ačelēs šaudījās div­domīgas uguntiņas. Šķita, ka tūlīt, tūlīt sieviete vairs nevarēs novaldīties, pamās uz nelaiķa pusi un sacīs: «Vai jūs kaut ko tadu esat redzējuši? Pilnīga mistika!» Tikpat apjukusi sejas izteiksme bija ari visiem pārējiem pavadītājiem, apmēram trīssimt cilvēkiem, kuri kājām lēni sekoja katafalkam.

Margarita ar acīm pavadīja gājienu, klausījās, kā arvien klusāk būkšķ vienmuļās turku bungas, visu laiku atkartojot «bum, bum, bum», un domāja: «Kādas savādas bēres… Un kādu grūtsirdību uzdzen šis «bum, bum»! Eh, patiesi — es pašam sātanam pārdotu savu dvēseli, lai tikai uzzinātu, vai viņš ir dzīvs vai nav! Interesanti gan, ko uz kapiem pavada ar tik dīvainiem ģīmjiem.»

—   Mihailu Aleksandroviču Berliozu, MASLITASA priekšsēdē­tāju, — Margaritai blakus noteica vīrietis, runādams caur degunu.