Margarita Nikolajevna izbrīnā pagrieza galvu un ieraudzīja uz sava soliņa pilsoni, kurš acīmredzot bija te klusiņām apsēdies, kamēr Margarita vēroja procesiju un, jādomā, aiz izklaidības būs savu pēdējo jautājumu izteikusi skaļi.
Procesija tikmēr apstājās, droši vien priekšā bija sarkanais signāls.
— Jā, — nepazīstamais pilsonis turpināja, — viņiem tiešām ir savādi ap dūšu. Izvada nelaiķi, bet domā tikai par to, kur palikusi viņa galva.
— Kāda galva? — jautāja Margarita, aplūkodama negaidīto kaimiņu. Tas bija maza auguma, ugunssarkaniem matiem, ar ilkni, sastērķelētā kreklā, glītā, svitrainā uzvalkā, laka kurpēs un katliņu galvā. Kaklasaite ļoti koša. Jocīgi bija tas, ka no kabatiņas, kurā vīrieši parasti nēsā mutautiņu vai pildspalvu, šim pilsonim rēgojās apgrauzts vistas kauls.
— Atļausit paskaidrot, — teica sarkanmatainais, — šorīt Gribojedova zālē nelaiķim no zārka izzagta galva.
—Kā tad tas var būt? — Margarita nevilšus izmeta, bet tūlīt atcerējās čukstēšanos trolejbusā.
— Velns vinu sazin! — sarkanmatainais bez kādas kautrēšanās atteica. — Es, starp citu, domāju, ka šinī jautājumā nebūtu par ļaunu iztaujāt. Begemotu. Nāvigi veikli nosperta! Baigākais skandāls! Galvenais, ka neviens nevar saprast, kam un kādā nolūkā tāda galva vajadzīga.
Lai cik ļoti Margarita bija aizņemta ar savām domām, taču svešinieka savādā pīlīšu pūšana viņu ieinteresēja.
— Pagaidiet! — viņa pēkšņi iesaucās. — Kādu Berliozu? To, par kuru šodien avīzēs…
— Kā tad, kā tad…
— Tātad tie ir literāti, kas iet aiz zārka? — jautāja Margarita, piepeši atiezdama zobus.
— Skaidrs, ka vini!
— Vai jūs viņūs pazīstat?
— Visus līdz pēdējam, — sarkanmatainais atbildēja.
— Sakiet, — Margarita ierunājās pārvērstā balsī, — vai kritiķis Latunskis arī tur ir?
— Kā gan viņš varētu nebūt? — sarkanmatainais atbildēja. — Redziet, ceturtajā rindā pirmais no malas!
— Tas blondais? — Margarita piemiedza acis.
— Pelnu krāsā… Redziet, viņš pašreiz paceļ acis pret debesīm!
— Izskatās pēc katoļu mācītāja.
— Pilnīgi, pilnīgi!
Margarita vairāk neko nejautāja, pētīja vienīgi Latunski.
— Bet es skatos, — sarkanmatainais pasmaidīja, — jums ir naids pret šo Latunski.
— Man vēl pret vienu otru ir naids, — Margarita caur zobiem noteica, — bet tā nav interesanta saruna.
Procesija atkal sakustējās, aiz kājāmgājējiem vilkās lielākoties tukšas automašīnas.
— Protams, kas gan tur varētu būt interesants, Margarita Nikolajevna!
Margarita pabrīnījās:
— Jūs mani pazīstat?
Sarkanmatainais neko neatbildēja, bet ar plašu žestu noņēma savu katliņu.
«īsts slepkavnicka purns,» Margarita nodomāja, skatīdamās uz savu sarunu biedru.
— Bet es jūs nepazīstu, — Margarita sausi noteica.
— Jūs ari nevarat mani pazīt. Bet, neskatoties uz to, esmu sūtīts pie jums darīšanās.
Margarita nobālēja un atrāvās tālāk no runātāja.
— Ar to uzreiz ari vajadzēja sākt, — viņa teica, — un neliet čugunu par velns zin kādu tur nogrieztu galvu! Jūs esat atnācis mani arestēt?
— Nekas tamlīdzīgs, — sarkanmatainais iesaucās, — kur jūs to grābāt: sāc ar cilvēku runāt, šim uzreiz aresti rēgojas! Gluži vienkārši man pie jums dalīšanas.
— Kas par darīšanām, es neko nesaprotu!
Sarkanmatainais paskatījās apkārt un noslēpumainā balsī sacīja:
— Es esmu sūtīts, lai ielūgtu jūs šovakar ciemos.
— Ko jūs murgojat, kādos ciemos?
— Pie kāda dižciltīga ārzemnieka, — zīmīgi noteica sarkanmatainais un piemiedza vienu aci.
Margaritai sanāca trakas dusmas.
— Jauna suga parādījusies — ielas savedēji, — viņa teica un piecēlās, lai ietu projām.
— Te tev nu bija paldies par pakalpojumu, — sarkanmatainais sarūgtinātā balsī iesaucās un norūca uz aizejošās Margaritas pusi: — Muļķe!
— Nelietis! — viņa pār plecu atcirta, bet tūlīt izdzirda sarkanmataina balsi:
— No Vidusjūras atnākusi tumsa pārklāja prokuratora ienīsto pilsētu. Nozuda gaisa tilti starp templi un drausmīgo Antonija torni… Varenā Jerušalajima pazuda tik pēkšņi, it kā tās nemaz nebūtu bijis… Tad lauziet ari jūs kaklu kopā ar savu apdegušo burtnīceli un sakaltēto rozi! Sēdiet viena pati uz šī soliņa un lūdzieties viņu, lai viņš atdod jums jūsu brīvību, ļauj elpot gaisu un iet projām no jūsu atmiņas!
Bāla kā krīts Margarita atgriezās uz soliņa. Sarkanmatainais piemiegtām acīm skatījās uz viņu.
— Es neko vairs nesaprotu, — klusā balsī ierunājās Margarita Nikolajevna, — par burtnīcu vēl var dabūt zināt… ielavīties dzīvoklī, izošņāt… Jūs uzpirkāt Natašu? Jā? Bet kā jūs varējāt nolasit manas domas? — Viņa sāpīgi saviebās un piebilda: — Sakiet — kas jūs esat? No kuras iestādes?
— Ir nu gan negals ar jums, — rudmatis noņurdēja un ierunājās skaļāk: — Piedodiet, es taču jums teicu, ka ne no kādas iestādes es neesmu. Un apsēdieties, lūdzu!
Margarita tūdaļ paklausīja, bet sēzdamās tomēr pajautāja vēlreiz:
— Kas jūs tāds esat?
— Nu labi, mani sauc par Azazello, bet mans vārds taču jums neko neizsaka.
— Vai jūs man nepateiksit, kādā ceļā jums kļuva zināms par burtnīciņu un par manām domām?
— Neteikšu, — Azazello sausi atbildēja.
— Bet vai jūs kaut ko zināt par viņu pašu? — lūdzoši nočukstēja Margarita.
— Pieņemsim, ka zinu.
— Lūgšus lūdzu, sakiet man tikai vienu — viņš ir dzīvs? Nemokiet mani!
— Dzīvs, dzīvs, — Azazello negribīgi atbildēja.
— Ak Dievs!
— Lūdzu, bez uztraukumiem un klaigāšanas, — Azazello teica, saraukdams pieri.
— Piedodiet man, atvainojiet mani, — murmināja tagad jau pavisam biklā Margarita, — protams, cs sadusmojos uz jums. Bet saprotiet taču, ja sievieti uz ielas aicina kaut kur ciemos… Man nav aizspriedumu, jūs varat man ticēt, — Margarita skumīgi pasmaidīja, — bet cs nekad nesatiekos ne ar kādiem ārzemniekiem, viņu sabiedrība mani nevilina ne mazākā mērā… turklāt mans vīrs… Tā ir mana drāma, ka es dzīvoju ar cilvēku, kuru nemīlu, bet sabojāt viņam dzīvi būtu zemiski. Viņš man darījis tikai labu…