Azazello klaji garlaikojās, klausīdamies šais nesakarīgajos vārdos, un beidzot bargi noteica:
— Lūdzu, palieciet kādu brītiņu klusu!
Margarita paklausīgi apklusa.
— Es jūs ielūdzu pie absolūti nekaitīga ārzemnieka. Neviena dzīva dvēsele par šo cicmošanos nezinās. To nu es jums garantēju.
— Bet kāpēc es viņam esmu vajadzīga? — Margarita pieglaimīgi atjautāja.
— To jūs vēlāk uzzināsit.
— Es saprotu… Man vajadzēs viņam atdoties, — Margarita domīgi sacīja.
Azazello augstprātīgi nokremšķinājās un atbildēja tā: '
— Jebkura sieviete pasaulē, to es jums apgalvoju pilnīgi droši, par to varētu tikai sapņot, — Azazello purns savilkās smaidiņā, — bet esmu spiests sagādāt jums vilšanos — tas nenotiks.
— Kas tad tas īsti par ārzemnieku ir? — apjukusi Margarita iesaucās tik skaļi, ka garāmgājēji atskatījās. — Un kas man par interesi iet pie viņa?
Azazello pieliecās viņai tuvāk un daudznozīmīgi nočukstēja:
— Interesei jums būtu jābūt ļoti lielai… Jūs izmantosiet gadījumu…
— Ko? — Margarita iekliedzās, un viņas acis kļuva pilnīgi apaļas. — Ja es jūs pareizi saprotu, jūs dodat man mājienu, ka tur es varēšu uzzināt par viņu.
Azazello klusēdams pamāja ar galvu.
— Es braucu! — Margarita iesaucās pilnā balsī un satvēra Azazello aiz rokas. — Es braucu, visviens uz kurieni!
Azazello atviegloti nopūtās, atspiedās ar muguru pret soliņa atzveltni, aizsegdams ar nazi iegriezto vārdu «Ņura», un sāka ironizēt:
— Tīrās šausmas ar tām sievietēm! — Viņš sabāza rokas bikšu kabatās un izstiepa kājas tālu uz priekšu. — Kāpēc, piemēram, tieši mani sūtīja šurp? Varēja braukt Begemots, viņš ir apburošs…
Margarita, vārgi un žēli smaidīdama, ierunājās:
— Beidziet mani spīdzināt ar savām mīklām un mistifikācijām… Es esmu nelaimīgs cilvēks, un jūs to izmantojat. Es ielaižos kaut kādā dīvainā pasākumā, bet zvēru, ka to daru tikai tāpēc, ka jūs ieminējāties par viņu. Man galva reibst no visiem šiem mājieniem…
— Tikai bez drāmām, tikai bez drāmām, — Azazello turpināja vaikstīties. — jums jāsaprot ari mani. Sadot administratoram pa purnu, iztriekt onkuli no dzīvokļa, nokniebt vienu otru vai izdarīt vēl kaut ko tamlīdzīgu — tā ir mana īstā profesija, bet runāt ar mīlošām sievietēm — paldies par kūkām. Jau veselu pusstundu es te ņemos ar jums. Tātad brauksit vai nebrauksit?
— Braukšu, — pavisam mierīgi atbildēja Margarita Nikolajevna.
— Tādā gadījumā esiet tik laipna un saņemiet, — Azazello teica, izvilka no kabatas apaļu zelta kārbiņu un sniedza to Margaritai, piebilzdams: — Noglabājiet taču ātrāk, garāmgājēji skatās! Jums tā būs vajadzīga, Margarita Nikolajevna. Pēdējā pusgadā aiz bēdām esat pamatīgi novecojusi. (Margaritai vaigos iesitās sārtums, bet viņa neko neteica, un Azazello turpināja.) Šovakar tieši pusdesmitos pacentieties noģērbties pilnīgi kaila un ierīvēt gan seju, gan visu ķermeni ar šo smēri. Pēc tam varat darīt, ko gribat, tikai neat- ejiet no telefona! Desmitos es jums piezvanīšu un pateikšu visu, kas vajadzīgs. Jums nekas nebūs jādara, jūs nogādās, kur nākas, un nekas ļauns ar jums nenotiks. Skaidrs?
Margarita brītiņu padomāja un teica:
— Skaidrs. Pēc svara es jūtu, ka šī lietiņa ir no tīra zelta. Lai notiek, es ļoti labi saprotu, ka mani piekukuļo un ievelk kaut kādā tumšā darījumā, par ko man nāksies dārgi samaksāt.
— Ko tad tas nozīmē, — Azazello jau gandrīz šņāca, — jūs atkal sākat to pašu!
— Nē, pagaidiet!
— Atdodiet pomādi!
— Nē, pagaidiet… Es apzinos, ko daru. Un daru visu to viņa dēļ, jo citas cerības uz pasaules man vairs nav. Bet cs gribu jums pateikt, ja jūs mani pazudināsiet, jums būs kauns. Jā, kauns! Es eju bojā mīlestības vārdā! — Un, piesitusi roku pie krūtīm, Margarita palūkojās saulē.
— Atdodiet, —Azazello dusmīgi šņāca, — atdodiet, velns parāvis! Lai sūta Begemotu!
— O nē! — Margarita iesaucās, nobaidīdama garāmgājējus. — Esmu ar mieru darīt visu, esmu ar mieru nospēlēt šo komēdiju ar smēri, esmu ar mieru iet velns zin kur! Neatdošu!
— Re! — pēkšņi iebļāvās Azazello un, blenzdams uz dārza režģiem, rādīja ar pirkstu tālumā.
Margarita paskatījās turp, uz kurieni Azazello rādīja, bet nekas īpašs tur nebija redzams. Tad viņa pagriezās pret Azazello, lai uzzinātu, ko viņa aplamais «Re!» nozīmējis, bet tā arī neuzzināja: Margaritas Nikolajevnas noslēpumainais sarunu biedrs bija pazudis bez vēsts. Margarita steidzīgi iešāva roku somiņā, kur pirms Azazello bļāviena bija noglabājusi zelta kārbiņu, un pārliecinājās, ka tā ir savā vietā. Tad, neko vairs nedomādama, Margarita skriešus metās ārā no Aleksandra dārza.
20. nodaļa Azazello krĒms
Tīrajās vakara debesīs spīdēja pilns mēness, labi saskatāms caur kļavu zariem. Dārza zālē gūlās akāciju un liepu spocīgais ēnu raksts. Jumtistabas trisviru logs vaļā, tikai aizvilkts ar aizkaru, no tā plūda spalga elektriskā gaisma. Margaritas Nikolajevnas guļamistabā bija aizdegtas visas ugunis, kas apgaismoja istabā valdošo nekārtību. Gultā uz segas sasviesti naktskrekli, zeķes un veļa, saņurcīta veļa mētājās ari tieši uz grīdas blakus uztraukumā samīdītajai papirosu kārbiņai. Kurpes uzliktas uz naktsgaldiņa līdzās pusdzertai kafijas tasei un pelnu traukam, kurā kūpēja smēķa gals, pār krēsla atzveltni pārmests melns vakartērps. Istabu pildīja aromāts, bez tam no kaut kurienes šurp atplūda pārkarsēta gludekļa dvinga.
Trimo priekšā sēdēja Margarita Nikolajevna peldmētelī, kas uzmests uz kaila auguma, un melnās zamšādas kurpēs. Margaritas Nikolajevnas priekšā atradās zelta aproce ar pulkstenīti un Azazello iedotā kārbiņa, un Margarita nenovērsa acis no ciparnīcas. Reizēm viņai šķita, ka pulkstenis samaitājies un rādītāji nekust ne no vietas. Taču pulkstenis gāja, kauču ļoti lēnām, rādītājiem reizēm it kā sastingstot, līdz beidzot lielais rādītājs sasniedza divdesmit deviņas minūtes uz desmitiem. Margaritas sirds tik briesmīgi nodrebēja, ka viņa pat nespēja uzreiz ķerties pie kārbiņas. Saņēmusies viņa to atvēra un kārbiņā ieraudzīja taukainu, dzeltenīgu krēmu. Viņai šķita, ka tas ož pēc purva dūņām. Ar pirksta galiņu Margarita uzzieda to sev uz delnas, vēl stiprāk iesmaržojās pēc meža un purva zālēm, pēc tam ar plaukstu sāka ierīvēt vaigus un pieri. Krēms bija maigs, un Margaritai šķita, ka tas pēc uzziešanas tūdaļ izgaist. Ierivējusies pāris reižu, Margarita paskatījās spogulī, un kārbiņa izslīdēja viņai no rokām, uzkrizdama taisni pulkstenim virsū, un pulkstenīša stikls sasprēgāja. Margarita aizvēra acis, pēc tam paskatījās vēlreiz un sāka visā galvā smieties.