Arestants neizpratnē paskatījās uz prokuratoru.
— Valdītāj, bet man taču ēzeļa nemaz nav, — viņš teica. — Es ierados Jerušalajimā tiešām pa Sūzu vārtiem, bet kājām, mani pavadīja viens pats Levijs Matejs, un neviens man neko nekliedza, jo tad Jerušalajimā neviens mani nepazina.
— Vai tu pazīsti, — Pilāts turpināja, acis no arestanta nenovērsdams, — Dismasu un vēl otru — Hestasu, un trešo — Barabu?
— Šos labos cilvēkus es nepazīstu, — arestants atbildēja.
— Patiešām?
— Patiešām.
— Bet tagad paskaidro man — kāpēc tu visu laiku saki «labie cilvēki»? Varbūt tu visus tā sauc?
— Visus, — atbildēja arestants, — ļaunu cilvēku uz pasaules nemaz nav.
— Pirmoreiz dzirdu, — nosmīnēja Pilāts, — bet varbūt es par maz pazīstu dzīvi. Tālāko varat nepierakstīt, — šos vārdus viņš teica sekretāram, kurš tāpat jau neko nerakstīja, un atkal pievērsās arestantam. — Tu to kaut kādā grieķu grāmatā izlasīji?
— Nē, pats savā prātā izdomāju.
— Un tu to sludini? -Jā.
— Bet, piemēram, centurions Marks, viņš ir iesaukts par Žurk- kāvi; viņš ari ir labs?
— Jā, — arestants atbildēja, — tiesa gan, viņš ir nelaimīgs. Kopš tā laika, kad labi cilvēki viņu izkropļoja, viņā iemājojuši nejūtīgums un cietsirdība. Interesanti būtu zināt, kas viņu sakropļoja.
— Es tev to labprāt pateikšu, — Pilāts atsaucās, — jo pats biju visa tā liecinieks. Labi ļaudis metās viņam virsū kā suni lācim. Germāņi grāba viņu aiz kakla, aiz rokām, aiz kājām. Kājnieku manipuls bija iekļuvis maisā, un, ja no flanga nebūtu izcirtusi ceļu kavalērijas turma, kuru es komandēju, tev, filozof, ar Zurkkāvi parunāt nebūtu iznācis. Tas notika kaujā pie Idistavizo, Jaunavu Ielejā.
— Ja ar viņu parunātu, — negaidīti sapņaini noteica arestants, — viņš stipri pārmainītos.
— Es gan domāju, — atsaucās Pilāts, — ka maz prieka tu sagādātu leģiona legātam, ja tev ienāktu prātā runāt ar kādu no viņa virsniekiem vai kareivjiem. Starp citu, par laimi, tas arī nenotiks, un pirmais, kas par to parūpēsies, būšu es.
Tajā brīdī kolonādē iešāvās bezdelīga, apmeta loku zem zeltītajiem griestiem, nospurdza lejup, ar aso spārnu tik tikko neskardama nišā stāvošās bronzas statujas seju, un nozuda aiz kolonnas kapiteļa. Iespējams, ka viņa tur gribēja vīt ligzdu.
Pa bezdelīgas lidojuma laiku prokuratora tagad jau skaidrajā un vieglajā galvā izveidojās formula. Tā bija tāda: valdītājs izskatīja klejojošā filozofa Ješuas, pievārdā Ha-NoСri, lietu un nozieguma sastāvu tajā neatrada. It īpaši neatrada ne mazākā sakara starp Ješuas rīcību un nesen Jerušalajimā notikušajām nekārtībām. Klejojošais filozofs izrādījās garīgi slims. Sakarā ar to nāves sodu, ko Mazais Sinedrijs piespriedis Ješuam, prokurators neapstiprina. Bet, tā kā bezprātīgās un utopiskās Ha-Nocri runas var būt par iemeslu nemieriem Jerušalajimā, prokurators izsūta Ješuu no Jerušalajimas un iesloga viņu Stratonas Cēzarejā, tas ir, tieši tur, kur atrodas prokuratora rezidence.
Atlika visu to nodiktēt sekretāram.
Bezdelīgas spārni nošvirkstēja prokuratoram virs pašas galvas, putns metās uz fontāna pusi un izlidoja brīvībā. Prokurators pacēla acis uz arestantu un ieraudzīja, ka blakus tam saulē aizdegas putekļu stabs.
— Par viņu vairāk nekā nav? — Pilāts jautāja sekretāram.
— Diemžēl ir, — negaidīti atbildēja sekretārs un pasniedza Pilātam vēl vienu pergamenta gabalu.
— Kas tur vēl varētu būt? — Pilāts jautāja un sarauca pieri.
Kad pasniegtais pergaments bija izlasīts, prokuratora seja vēl
vairāk pārmainījās. Vai nu tumšas asinis pieplūda kaklam un sejai, vai bija cits kāds iemesls, taču viņa āda zaudēja savu dzeltenīgumu, nobrūnēja un acis iekrita dobumos.
Arī pie tā droši vien vainīgas bija deniņos sakāpušās un dauzīties sākušās asinis, jo prokuratoram kaut kas notika ar redzi. Viņam izlikās, ka arestanta galva aizpeld kaut kur projām un tās vietā uzrodas jauna. Uz šīs plikās galvas bija zelta kronis ar retiem žuburiem, uz pieres bija ādā iegrauzusies ar smēri saziesta brūce, bezzobainā mute bija iekritusi un kaprīzā apakšlūpa atkārusies. Pilātam šķita, ka izgaisušas balkona sārtās kolonnas un Jeruša- lajimas jumti tālumā, lejā aiz dārza, un visu apņēmusi apkārtējo dārzu biezā, mūžam zaļā lapotne. Arī ar dzirdi notika kaut kas dīvains — it kā tālumā klusi un draudīgi ieskanētos taures un ļoti skaidra, nazāla balss augstmanigi stieptu vārdus: «Likums par majestātes apvainošanu…»
Sāka auļot domas — īsas, nesakarīgas un neparastas: «Man beigas!» — pēc tam: «Mums beigas!…» Un viena starp tām pavisam bezjēdzīga: par kaut kādu neizbēgamu un nolemtu nemirstību — kam?! — turklāt šī nemirstība izraisīja neciešami sāpīgas skumjas.
Pilāts saspringa, atbrīvojās no redzējuma, atkal skatījās uz balkonu, un atkal viņa priekšā bija arestanta acis.
— Paklausies, Ha-Nocri, — prokurators ierunājās, dīvaini skatīdamies uz Ješuu, prokuratora seja bija barga, bet acis pilnas satraukuma, — vai tu kaut kad kaut ko esi runājis par lielo cēzaru? Atbildi! Esi?… Vai… ne… esi? — Pilāts pastiepa «ne» drusku vairāk, nekā tas tiesā pienākas, un ar skatienu sūtīja Ješuam kaut kādu domu, it kā gribēdams to iedvest arestantam.
— Taisnību runāt ir viegli, — arestants noteica.
— Man nav jāzin, — nospiestā un niknā balsī atsaucās Pilāts, — vai tev ir patīkami vai nepatīkami teikt taisnību. Tev to nāksies teikt. Bet, pirms runā, apsver katru vārdu, ja negribi ne tikai neizbēgamu, bet arī mokošu nāvi!
Nevienam nav zināms, kas bija noticis ar Jūdu zemes prokuratoru, bet viņš atļāvās pacelt roku, it kā no saules stara vairīdamies, un aiz šīs rokas kā aiz vairoga dot ar acīm kaut kādu mājienu arestantam.
— Tātad, — viņš teica, — atbildi — vai tu pazīsti Jūdasu no Kirjatas un ko tieši tu viņam teici, ja vispār ko teici, par cēzaru?