Ar pinceti izraustītās plānās uzacis bija kļuvušas biezākas un melnos, slaidos lokos gūlās pār acīm, kas bija kļuvušas zaļas. Smalkā, vertikālā grumbiņa, kas šķērsoja virsdeguni un bija uzradusies toreiz, oktobrī, meistara nozušanas laikā, bija pilnīgi izlīdzinājusies. Izgaisa arī dzeltenīgās ēnas ap deniņiem un tik tikko manāmās krunciņas pie acīm. Vaigiem atgriezās agrākais vienmērīgais sārtums, piere kļuva gaiša un gluda, bet safrizētās cirtas iztaisnojās.
Uz trisdesmitgadīgo Margaritu, aizrautīgos smieklos atsegdama zobus, no spoguļa raudzījās gadu divdesmit veca sieviete ar tumšiem, no dabas cirtainiem matiem.
Izsmējusies Margarita aši nometa halātu, pagrāba saujā tauko, gaisīgo krēmu un sāka ar to sparīgi ieziest visu augumu. Pēc tam pēkšņi, it kā būtu izrauta skabarga, deniņos mitējās sāpe, kas bija mocījusi visu vakaru pēc tikšanās Aleksandra dārzā, roku un kāju muskuļos ielija spēks, un Margaritas ķermenis zaudēja svani.
Viņa palēcās un tā ari palika gaisā ne visai augstu virs paklāja, pēc tam viņu lēnām sāka vilkt lejup — un viņa nolaidās.
— Tas tik ir krĒms! Tas tik ir krēms! — vina iekliedzas un iemetās krēslā.
Ierivēšanās bija pārvērtusi ne tikai viņas ārieni. Tagad viņā visā — līdz pēdējai šūniņai virda prieks un viņu durstija šī prieka sīkās adatiņas. Margarita jutās brīva un atbrīvota no visa. Turklāt viņa skaidri saprata, ka šārīta nojauta nav pievīlusi un ka viņa aiziet no šīm mājām un savas līdzšinējās dzīves uz visiem laikiem. Ar iepriekšējo dzīvi vēl saistīja viena doma — jāizpilda vēl viens vienīgs pēdējais pienākums, pirms iesākas kaut kas jauns, neparasts, kas viņu rauj augšup, gaisā. Un viņa joprojām kaila, lidojošā gaitā no guļamistabas aizskrēja uz vīra kabinetu un, uzdegusi gaismu, metās pie rakstāmgalda. Uz ieplēstās bloka lapas ātri un bez kādiem svītrojumiem ar zīmuli lieliem burtiem uzrakstīja:
«Piedod man un aizmirsti mani pēc iespējas ātrāk. Es aizeju no Tevis uz visiem laikiem. Nemeklē mani, tam nav nekādas jēgas. Aiz bēdām un posta, kas mani piemeklējis, esmu kļuvusi ragana. Man laiks doties prom. Ardievu. Margarita.»
Ar vieglu sirdi Margarita iešāvās guļamistabā, un tūlīt, ar visādām mantām apkrāvusies, te iedrāzās arī Nataša.Tajā pašā brīdī visas šīs mantas — koka pakaramais ar kleitu, mežģīņotic mutautiņi, zilas zīda kurpes uz liestēm un jostiņa — nogāzās uz grīdas un Nataša izbrīnā sasita rokas.
— Skaista, vai ne, ko? — aizsmakušā balsī skaļi iesaucās Margarita Nikolajevna.
— Kā tad tā? — atpakaļ kāpdamās, čukstēja Nataša. — Kā jums tas izdodas, Margarita Nikolajevna?
— Krēms! Tikai krēms un nekas cits, — atbildēja Margarita, rādīdama uz mirdzošo, zeltīto kārbiņu un grozīdamās spoguļa priekšā.
Aizmirsusi par nosviestajām, saburzītajām mantām, Nataša pieskrēja pie trimo un kārām, alkatīgām acīm skatījās uz to krēma drusciņu, kas vēl bija palikusi. Viņas lūpas kaut ko čukstēja. Viņa atkal pagriezās pret Margaritu un noteica ar tādu kā pielūgsmi:
— Āda! Kāda jums āda! Jūsu āda taču izstaro gaismu, Margarita Nikolajevna! — Bet tad viņa atjēdzās, pieskrēja pie nomestās kleitas, pacēla un sāka purināt nost putekļus.
— Metiet prom! — Margarita viņai sauca. — Pie velna, metiet visu prom! Kaut gan ne, paņemiet sev par piemiņu! Es jums nopietni saku — ņemiet par piemiņu! Ņemiet visu, kas ir šinī istabā!
Nataša kā nojukusi nekustīgi stāvēja un labu brīdi blenza uz Margaritu, tad metās ap kaklu skūpstīdama, saukdama:
— Kā atlass! Jūs izstarojat gaismu! Kā atlass! Un uzacis, kādas uzacis!
— Ņemiet visas lupatas, visas smaržas un sabaziet savā lādē, noslēpiet, — kliedza Margarita, — tikai dārglietas neņemiet, sacīs, ka esat zagusi!
Nataša pagrāba klēpī, kas pagadījās — kleitas, kurpes, zeķes un veļu, un izdrāzās no guļamistabas.
Šajā brīdī no šķērsielas viņas puses pa atvērtu logu izlauzās un sāka dārdēt elegants valsis un nosprauslojās pie vārtiem piebraukusi mašīna.
— Tūlīt zvanīs Azazello! — klausīdamās valsī, kas brāzās šķērsielā, skaļi teica Margarita. — Tūlīt viņš piezvanīs! Bet ārzemnieks nav bīstams. Jā, tagad es zinu, ka viņš nav bīstams.
Mašīna pie vārtiem norūcās un aizbrauca. Noklaudzēja vārtiņi, uz plāksnēm noklātā celiņa atbalsojās soļi.
«Nikolajs Ivanovičs, pazīstu pēc gaitas,» nodomāja Margarita, «vajadzētu uz atvadīšanos uzrikot kaut ko jautru un interesantu.»
Margarita parāva aizkaru malā un sāniski apsēdās uz palodzes, aptverdama ar rokām ceļgalu. Mēness gaisma krita uz viņas profilu no labās puses. Margarita pavērsa seju pret mēnesi un sataisīja dziļdomīgu un poētisku sejas izteiksmi. Soļi vēl divreiz noklaudzēja un tad pēkšņi noklusa. Vēl mirkli patīksminājusies par mēnesi un pieklājības pēc dziļi nopūtusies, Margarita paskatījās dārzā un patiešām tur ieraudzīja Nikolaju Ivanoviču, kurš dzīvoja šīs pašas mājas apakšstāvā. Spoža mēness gaisma lija pār Nikolaju Ivanoviču. Viņš sēdēja uz soliņa, taču pēc visa bija redzams, ka sēdēt viņš nav taisījies. Pensnejs sašķiebies, portfelis rokās sažņaugts.