— A, sveicināti, Nikolaj Ivanovič, — skumīgā balsī teica Margarita, — labvakar! No sanāksmes?
No Nikolaja Ivanoviča puses atbildes nebija.
— Bet es, — vairāk uz dārza pusi izliekdamās, turpināja Margarita, — kā redzat, sēžu viena pati, garlaikojos, skatos uz mēnesi un klausos valsi.
Ar kreiso roku Margarita uz deniņiem pieglauda matu sprogu un pēc tam dusmīgi sacīja:
— Tas nav pieklājīgi, Nikolaj Ivanovič! Galu galā cs taču esmu dāma! Es ar jums runāju, bet jūs man neatbildat — tas ir bezkaunīgi!
Nikolajs Ivanovičs, kurš mēness gaismā bija redzams līdz pēdējai podziņai uz pelēkās vestes, līdz pēdējam matiņam gaišajā ķīļbārdiņā, piepeši tramīgi pasmaidīja, piecēlās no soliņa un, laikam jau aiz apjukuma galīgi zaudējis galvu, nevis noņēma platmali, bet pamāja ar izstieptā rokā paceltu portfeli un pieliecās ceļgalos, kā taisīdamies dancot.
— Ak, cik jūs esat garlaicīgs tips, Nikolaj Ivanovič, — teica Margarita, — vispār jūs visi man esat tā noriebušies, ka man trūkst vārdu, un es esmu tik laimīga, ka šķiros no jums! Ejiet pie visiem velniem!
Šinī brīdī Margaritai aiz muguras guļamistabā nogranda telefona zvans. Aizmirsusi par Nikolaju Ivanoviču, Margarita nospur- dza no palodzes un paķēra klausuli.
— Šeit Azazello, — klausulē teica.
— Mīļais, mīļais Azazello! — Margarita iekliedzās.
— Ir laiks! Lidojiet! — teica Azazello, un varēja just, ka Margaritas līksmais un neviltotais satraukums sagādā viņam prieku. — Kad lidosit pāri vārtiem, nokliedziet: «Neredzama!» Pariņķojiet virs pilsētas, lai pierastu, un pēc tam taisni uz dienvidiem, prom no pilsētas, tieši uz upi. Jūs gaida!
Margarita nolika klausuli, un tūdaļ blakus istabā kaut kas no- klumburēja un sāka dauzīties pie durvīm. Margarita atvēra, un guļamistabā iedancoja grīdas birste ar sariem uz augšu. Ar kātu tā bungoja pret grīdu, spārdījās un dikti grasījās uz loga pusi.
Margarita aiz sajūsmas iespiedzās un uzmetās jāšus uz birstes. Tikai tagad jātniecei ienāca prātā, ka viņa satraukumā aizmirsusi apģērbties. Viņa pielēkšoja pie gultas un pagrāba pirmo, kas pagadījās pa rokai, — gaišzilu naktskreklu. Noplandījusi to kā karogu, viņa izlidoja pa logu. Un valsis pār dārzu ieskanējās spalgāk.
No loga Margarita slīdēja lejup un ieraudzīja Nikolaju Ivanoviču. Tas kā sastindzis sēdēja uz sola un apmulsis klausījās, kas tie par trokšņiem un klaigām mājas augšējā stāva iemītnieku apgaismotajā guļamistabā.
— Ardievu, Nikolaj Ivanovič! — dancodama viņa priekšā, nokliedza Margarita.
Tas novaidējās un virzījās pa solu tālāk, nogrūzdams zemē savu portfeli.
— Ardievu — un uz visiem laikiem! Es lidoju projām, — Margarita kliedza, pārmākdama valsi. Tajā pašā mirklī viņa aptvēra, ka krekliņš ir gluži lieks, un, baisi smiedamās, uzmauca to Nikolajam Ivanovičam galvā. Nikolajs Ivanovičs, vairs neko neredzēdams, nožāvās uz celiņa ķieģeļiem.
Margarita pēdējoreiz atskatījās uz māju, kurā tik ilgi bija cietusi, un vizmojošajā logā ieraudzīja Natašas izbrīnā izķēmoto seju.
— Ardievu, Nataša! — Margarita nokliedza, parāva birsti augšup. — Neredzama, neredzama, — viņa kliedza vēl skaļāk, kad viņai sejā jau sitās kļavas zari, kad viņa jau bija virs vārtiem un tūlīt ari virs ielas. Viņai līdzi aiztraucās galīgi prātu zaudējušais valsis.
21. nodaļa lidojums
Neredzama un brīva! Neredzama un brīva! Lidodama pa savu ielu, Margarita nonāca citā, kas taisnā leņķī šķērsoja pirmo. Šajā lupatlēverīgajā, garajā un greizajā šķērsielā ar šķībdurvju degvielas bodi, kur petroleju pārdod kausos, bet pretinsektu šķīdumu — flakonos, Margarita pabija tikai zibenīgu mirkli, bet tūdaļ ielāgoja, ka pat pilnīgi brīvai un neredzamai līksmes skurbumā tomēr jābūt kaut mazliet apvaldītākai. Viņa nenositās pret sašķiebto laternas stabu, vienīgi brīnumainā kārtā nobremzēdama. Tikusi sveikā cauri, Margarita vēl ciešāk iekrampējās birstē un lidoja lēnāk, uzmanīdamās no elektrības vadiem un izkārtnēm, kas pārstieptas pāri ielai.
Trešā šķērsiela veda tieši uz Arbatu. Te Margarita jau pilnībā bija apguvusi birstes vadīšanu, saprata, ka tā paklausa visniecī- gākai roku vai kāju kustībai un ka, pār pilsētu lidojot, vajag būt ļoti uzmanīgai un sevišķi netrakot. Starp citu, jau šķērsielā kļuva pilnīgi skaidrs, ka neviens gājējs lidoni neredz. Neviens neskatījās augšup, neauroja «paskat, paskat!», pārbīlī nemetās sāņus, nespiedza, nekrita ģībonī un neņirgājās.
Margarita lidoja pilnīgi bez skaņas, ļoti lēnām un ne visai augstu, apmēram otrā stāva līmenī. Bet pie visa lēnuma, parādīdamās žilbinoši apgaismotajā Arbatā, viņa drusciņ nokļūdījās un ar plecu uztriecās virsū apgaismotam diskam, uz kura uzzīmēta bulta. Margaritai sanāca dusmas. Viņa nobremzēja paklausīgo birsti, atvirzījās sānis un pēc tam spēji likās diskam virsū, ar birstes galu sašķaidot to gabalos. Nodžinkstēja birstošie stikli, gājēji metās sānis, kaut kur atskanēja svilpieni, bet Margaritai pēc šīs nevajadzīgas izdarības uznāca tikai ellišķīgi smiekli. «Arbatā vajadzēs vēl vairāk uzmanīties,» Margarita nosprieda, «te tik daudz visa kā sakarināts, ka nemaz apjēgt nevar.» Viņa sāka lavierēt * stiepļu mudžekli. Zem Margaritas slīdēja trolejbusi, autobusi, vieglās mašīnas, bet pa trotuāriem — tā Margaritai no augšas izskatījās — tecēja žokejcepuru upes. No šīm upēm atdalījās strautiņi un ieplūda vēlo veikalu ugunīgajās rīklēs. «Galīga putra!» pikti nodomāja Margarita. «Te nevar ne apgriezties.» Viņa šķērsoja Arbatu, pacēlās augstāk, līdz ceturtajam stāvam, un garām žilbinošajām reklāmas ugunīm uz teātra nama ielidoja ieliņā, kura pati bija šaura, bet nami — augsti. Visi logi vaļā, visur pa logiem skanēja radiomūzika. Ziņkārības pēc Margarita palūrēja vienā no tiem. Tur bija virtuve. Uz plīts šņāca divi primusi, turpat stāvēja divas sievietes ar karotēm rokās un lamājās.