— Kad iziet no atejas, gaismu tomēr vajag nodzēst, to es jums gribu teikt, Pelageja Petrovna, — sacīja tā sieviete, kurai priekšā bija kastrolis ar ēdmaņu, no kura cēlās garaiņi, — citādi mēs rakstīsim, lai jūs izmet ārā!
— Paši neesat labāki, — sacīja otrā.
— Abas labas, — skanīgi teica Margarita, pāri palodzei ictraus- damās virtuvē. Strīdnieces pagriezās uz balss pusi un sastinga ar netīrām karotēm rokās. Margarita uzmanīgi pastiepa roku starp abām un nodzēsa abus primusus. Sievišķiem mutes palika vaļā. Bet Margaritai jau kļuva garlaicīgi virtuvē, un viņa izlidoja atpakaļ šķērsielā.
Pašā ielas galā viņu ieinteresēja milzīga, astoņstāvīga, acīmredzot tikko uzbūvēta māja. Margarita nolaidās zemāk, pēc tam pavisam uz zemes un ieraudzīja, ka mājas fasāde apdarināta ar melnu marmoru, ka dūms ir platas, ka aiz iestiklotajām durvīm redzama šveicara cepure ar zelta uzšuvēm un šveicara pogas un ka virs durvīm ar zeltu uzrakstīts: «Dramlita nams.»
Margarita skatījās ūn nekādi nevarēja saprast, kas tas varētu būt par «Dramlitu». Paņēmusi savu birsti padusē, Margarita iegāja pa parādes durvīm, ar tām pagrūzdama izbrīnījušos šveicaru, un blakus liftam pie sienas ieraudzīja milzīgu, melnu plāksni, bet uz tās ar baltu krāsu izzīmētus dzīvokļu numurus un iemītnieku uzvārdus. Uzraksts «Dramaturgu un literātu nams», kas vainagoja sarakstu, neviļus lika Margaritai sēcoši un plēsoniski iebrēkties. Pacēlusies augstāk gaisā, viņa sāka lasīt uzvārdus: Hustovs, Dvubratskis, Kvants, Beskudņikovs, Latunskis…
— Latunskis! — Margarita nospiedzās. — latunskis! Tas taču ir viņš! Viņš pazudināja meistaru.
Šveicars pie durvīm, izbolījis acis un pat palēcics uz augšu no brīnumiem, skatījās uz melno plāksni, pūlēdamies saprast, kas tic par jokiem: kāpēc pēkšņi īrnieku saraksts būtu sācis spiegt? Bet Margarita tobrīd jau šāvās augšā pa kāpnēm, ar savādu sajūsmu atkārtodama:
— Latunskis — astoņdesmit četri! Latunskis — astoņdesmit Nčetri…
Tā, pa kreisi — 82, pa labi — 83, vēl augstāk un pa kreisi — 84. Tepat viņš ir. Ari plāksnīte — «O.Latunskis».
Margarita nolēca no birstes, un kāpņu telpas vēsie akmeņi patīkami atvēsināja viņas sakarsušās pēdas. Margarita piezvanīja vienreiz, pēc tam otrreiz. Neviens nenāca atvērt. Margarita stiprāk piespieda zvana pogu un pati dzirdēja, ka Latunska dzīvoklī spēcīgi džinkst durvju zvans. Jā, astotā stāva 84. dzīvokļa iemītniekam līdz kapa malai vajag just pateicību pret nelaiķi Berliozu par to, ka MASLITASA priekšsēdētājs pakļuva zem tramvaja un ka sēru sanāksme notika tieši šovakar. Kritiķis latunskis bija dzimis zem laimīgas zvaigznes. Tā izglāba viņu no satikšanās ar Margaritu, kura šajā piektdienā bija kļuvusi par raganu.
Durvis neviens nevēra. Tad Margarita pilnā sparā drāzās lejā, pa ceļam skaitīdama stāvus, nonāca līdz apakšai, izlidoja uz ielas un, skatīdamās augšup, pārskaitīja un pārbaudīja stāvus no ārpuses, aplēsdama, kuri tad īsti ir Latunska dzīvokļa logi. Visticamāk, ka tic bija tie pieci tumšie logi astotajā stāvā, pašā mājas stūri. Nospriedusi, ka tā tam vajadzētu būt, Margarita pacēlās gaisā un pēc dažām sekundēm pa atvērto logu ielidoja tumšā istabā, kurā sidraboja tikai šaurs mēness gaismas celiņš uz grīdas. Margarita aizskrēja pa šo celiņu un sataustīja slēdzi. Pēc brīža viss dzīvoklis bija apgaismots. Birste bija ieslieta kaktā. Pārliecinājusies, ka mājās neviena nav, Margarita pavēra ārdurvis un pārbaudīja, vai plāksnīte ir. Plāksnīte bija savā vietā. Margarita bija nonākusi tur, kur viņai vajadzēja nonākt.
Jā, runā, ka Latunskis vēl šobaltdien ar šausmām atceroties to baismīgo vakaru un līdz pat šim laikam ar svētu bijību pieminot Berlioza vārdu. Patiešām grūti pateikt, ar kādu bīstamu un riebīgu kriminālnoziegumu šis vakars būtu beidzies — kad Margarita atgriezās no virtuves, viņai rokās bija smags āmurs.
Kailā un neredzamā lidone mēģināja savaldīties un atrunāt sevi, taču viņas rokas vibrēja aiz nepacietības. Notēmējusi Margarita zvēla pa klavieru taustiņiem, un visā dzīvokli atbalsojās pirmais žēlabainais kauciens. Izmisīgi brēca nevainīgs Beckcr firmas kabineta instruments. Taustiņi iegrima, kaula apdare lūza un šķīda uz visām pusēm. Instruments dūca, gaudoja, stenēja un šķindēja. Ar revolvera šāviena skaņu pēc āmura trieciena plīsa klavieru pulētā augšdaļa. Smagi elsdama, Margarita ar āmuru plēsa un rāva stīgas. Beidzot pagurusi atkrita krēslā atpūsties.
Vannas istabā briesmīgi burbuļoja un šņāca ūdens, virtuvē tāpat. «Liekas, jau līst uz grīdas,» Margarita nodomāja un skaļi piebilda:
— Pietiks gurķoties!
No virtuves uz koridoru ūdens jau gāzās ar straumi. Brienot ar basām kājām pa ūdeni, Margarita ar spaiņiem nesa ūdeni no virtuves uz kritiķa kabinetu un lēja to rakstāmgalda atvilktnēs. Pēc tam, ar āmuru sadauzījusi šajā pašā kabinetā arī skapja durvis, Margarita ķērās pie guļamistabas. Sadauzījusi spoguļskapi, viņa izvilka no tā kritiķa uzvalku un noslīcināja to vannā. No kabineta paķerto pilno tintes pudeli viņa izlaistīja mīksti uzbužinātajā div- guļu gultā. Postīšana sagādāja viņai svelošu baudu, taču rezultāti visu laiku šķita par maziem. Tāpēc viņa sāka dauzīt visu, kas pagadījās. Sita gumijkoku podus tajā pašā istabiņā, kur stāvēja klavieres. Pēc tam atgriezās guļamistabā un ar virtuves nazi graizīja palagus, šķaidīja iestiklotās fotogrāfijas. Nogurumu viņa vairs nejuta, vienīgi sviedri plūda aumaļām.