Šinī pašā laikā 82. dzīvoklī, tieši zem Latunska dzīvokļa, dramaturga Kvanta mājkalpotāja virtuvē dzēra tēju un prātoja, ko varētu nozīmēt skraidelēšana, būkšķi un šķindoņa augšstāvā. Palūkojusies griestos, viņa pamanīja, ka tie strauji maina savu balto krāsu un kļūst nedzīvi zilgani. Plankums pletās acīm redzami, pēc tam uz tā parādījās ūdens piles. Minūtes divas mājkalpotāja sēdēja, brīnīdamās par šo savādo parādību, līdz beidzot pret grīdu sāka bungāt īsts lietus. Tad viņa pielēca kājās, pašāva straumei apakšā mazgājamo bļodu, kas vairs neko nelīdzēja, jo lietus vērsās plašumā un gāzās gan uz gāzes plīts, gan uz galda, kur stāvēja trauki. Kvanta mājkalpotāja iekliedzās, izskrēja no dzīvokļa, un tūlīt pie latunska dzīvokļa durvīm sākās zvanīšana.
— Jau sāk zvanīt, jātaisās projām, — sacīja Margarita. Viņa uzsēdās uz birstes, klausīdamās, kā sievietes balss kliedz durvju atslēgas caurumā:
— Taisiet vaļā! Dusja, taisi vaļā! Vai pie jums nav ūdens vaļā? Pie mums ir plūdi!
Margarita uzlidoja metru augstāk un sita pa lustru. Divas lampiņas eksplodēja, un karekļi aizlidoja uz visām pusēm. Bļaušana pa atslēgas caurumu mitējās, trepēs aizdipēja soļi. Margarita izlidoja pa logu un no ārpuses vieglītēm uzsita ar āmuru pa stiklu. Tas noplinkšķēja, un gar marmorā apšūto sienu lejup aizlidoja vesela drumslu kaskāde. Margarita lidoja pie nākošā loga. Dziļi lejā pa trotuāru sāka tekalēt cilvēki, viena no divām pie parādes durvīm stāvošām mašīnām skaļi nosignalizēja un aizbrauca. Tikusi galā ar Latunska logiem, Margarita lidoja pie kaimiņu dzīvokļa. Sitieni bira vienā biršanā, plīstošo stiklu šķindoņa skanēja pa visu šķērsielu. No pirmajām parādes durvīm izskrēja šveicars, paskatījās augšup, bridi stāvēja dziļā neziņā, acīmredzot uzreiz neaptvēris, ko viņam darīt, tad iekampa svilpi mutē un sāka briesmīgi svilpt. Svilpšanas pavadīta, Margarita ar sevišķu azartu izdauzīja pēdējo logu astotajā stāvā, nolaidās zemāk un sāka dragāt septītā stāva rūtis.
Bezgalīgās garlaicības nomocīts aiz savām spoguļotajām durvīm, šveicars svilpa no visas sirds, precīzi sekodams Margaritas izdarībām, it kā spēlēdams tām mūzikas pavadījumu. Brīžos, kad Margarita pārlidoja no viena loga pie otra, viņš krietni ievilka elpu, lai ar katru nākošo Margaritas āmura sitienu, vaigus piepūtis, laistu vaļā savu spalgo, nakts klusumu plosošo trilleri.
Viņa un satracinātās Margaritas kopīgajiem pūliņiem bija milzu efekts. Mājā valdīja panika. Vēl neizdauzītie logi vērās vaļā, tajos parādījās pa cilvēka galvai un mudīgi paslēpās, vaļā esošie logi, gluži otrādi, cirtās ciet. Pretējās mājās uz gaišo logu fona parādījās tumši cilvēku silueti, veltīgi pūlēdamies saprast, kāpēc pilnīgi bez nekāda iemesla jaunajā Dramlita mājā plīst rūtis.
No visām pusēm uz Dramlita māju skrēja cilvēki, bet pašā mājā visās trepēs bija neaprakstāma un bezjēdzīga drūzmēšanās. Kvanta mājkalpotāja kliedza pa visām trepēm, ka viņu dzīvoklis applūdināts, bet drīz vien viņai pievienojās ari Hustova mājkalpotāja no 80. dzīvokļa,- kas bija tieši zem Kvanta dzīvokļa. Hustoviem vienlaicīgi applūda virtuve un mazmājiņa. Beidzot Kvantu virtuvē no griestiem atlupa milzīgs apmetuma gabals, sadauzīja visus netīros traukus, pēc tam sākās īsta lietus gāze: no caurajiem, atlupušajiem griestiem ūdens tecēja kā no spaiņa. Pirmo parādes durvju kāpnēs sākās vispārējas vaimanas. Lidodama gar ceturtā stāva priekšpēdējo logu. Margarita ieskatījās un ieraudzīja, kā viens cilvēks drudžainā steigā velk galvā gāzmasku. Viņa iezvēla ar āmuru pa loga rūti, cilvēks pārbijās un nozuda no istabas.
Un pēkšņi mežonīgais grautiņš beidzās. Nolaidusies līdz trešajam stāvam, Margarita ieskatījās pašā malējā, ar vieglu, tumšu aiz- kariņu aizvilktajā logā. Istabā dega nespodra lampiņa zem vienkārša abažūra. Gultiņā ar redelītēm sēdēja gadus četras vecs puisēns un sabijies klausījās. Pieaugušo istabā nebija. Acīmredzot visi bija izmukuši no dzīvokļa.
— Logus dauza, — puisēns sacīja un pasauca: — Mamma!
Neviens neatsaucās, un tad viņš teica:
— Mamma, man ir bail.
Margarita pavēra aizkaru un ielidoja istabā.
— Man bail, — puisēns atkārtoja un sāka drebēt.
— Nebaidies, mazais, nebaidies, — Margarita sacīja, cenzdamās padarīt maigāku savu vējā piesmakušo vaininieces balsi, — tur puikas dauzīja logus.
— Ai' kaķeni? — puisēns noprasīja un pārstāja drebēt.
— Jā, jā, ar kaķeni, — Margarita apstiprināja, — bet tu liecies gulēt.
— Tas ir Sitņiks, — puisēns teica, — viņam ir kaķene.
— Skaidrs, ka viņš!
Puisēns viltīgi paskatījās kaut kur sānis un pajautāja:
— Tante, bet kur tu pati esi?
— Manis nemaz nav, — atbildēja Margarita, — es tev rādos sapnī.
— Tā jau es domāju, — puisēns noteica.
— Tu liecies gulēt, — Margarita pavēlēja, — liec roku zem vaiga, un cs tev rādīšos sapnī.
— Labi, labi, rādies, — puisēns bija ar mieru, tūlīt apgūlās un palika roku zem vaiga.
— Es tev stāstīšu pasaku, — ierunājās Margarita un uzlika savu kaistošo roku uz ezītī apcirptās galvas. — Reiz dzīvoja viena tante. Viņai nebija bērnu un vispār laimes nebija. No sākuma viņa raudāja, raudāja, bet pēc tam kļuva ļauna… — Margarita apklusa un noņēma roku — puisēns bija aizmidzis.