Margarita klusiņām nolika āmura uz palodzes un izlidoja pa logu. Ap māju gāja kā pa mazo ellīti. Pa stikla gabaliem pie šķaidīto asfaltēto trotuāra šurp un turp bļaustīdamies skraidīja cilvēki. Viņu vidū pazibēja ari pa milicim. Pēkšņi noskanēja zvans — un no Arbata šķērsielā iegriezās sarkana ugunsdzēsēju mašīna ar trepēm…
Tālākais Margaritu vairs nemaz neinteresēja. Notēmējusi, lai nejauši nesapītos kādā no stieplēm, viņa sažņaudza ciešāk savu braucamo un vienā acumirklī jau bija augstu, augstu virs nelaimīgās mājas. Šķērsiela sagāzās šķībi un slīpi aizgāja lejup. Tagad zem Margaritas uzradās spožu celiņu izvagots jumtu lēvenis. Ari tas slīdēja sānis, un atsevišķās ugunīgās līnijas saplūda kopā.
Pēc vēl viena rāviena jumtu lēvenis nozuda — un tā vietā uzradās trizuļojošu elektrisko uguņu ezers, šis ezers negaidīti saslējās vertikāli, pēc tam parādījās Margaritai virs galvas, bet zem kājām iespīdējās mēness. Sapratusi, ka ir pārmests kūlenis, Margarita ieņēma normālu stāvokli, atskatījās un ieraudzīja, ka nekāda ezera vairs nav, palikusi vienīgi rozā atblāzma pie paša horizonta. Pēc mirkļa pazuda ari tā — un Margarita redzēja, ka ir divatā ar mēnesi, kas auļo pa kreisi virs viņas. Margaritas mati jau sen plandījās vienā ērkulī, bet mēness gaisma svilpdama skaloja viņas ķermeni. Pēc tā, kā divas paretas uguņu rindas saplūda divās nepārtrauktās uguņu līnijās un pēc tam ātri izgaisa aiz muguras, Margarita saprata, ka lido ar baismīgu ātrumu, un brīnījās, kā viņai nemaz neaizraujas elpa.
Pēc dažām sekundēm dziļi, dziļi lejā zemes tumsībā uzzibsnīja jauns elektriskās gaismas ezers un pakļuva lidonei tieši zem kājām, taču tūliņ tas sagriezās virpulī un pazuda kā ūdenī iekritis. Vēl dažas sekundes — un atkal tas pats.
— Pilsētas! Tās ir pilsētas! — Margarita iesaucās.
Pēc tam kādas divas vai tris reizes viņa redzēja apakšā tādus kā melnos, atvāztos futrāļos noglabātus blāvi vizošus zobenus un saprata, ka tās ir upes.
Pavērsusi galvu augšup un pa kreisi, lidonc priecājās par mēnesi, kurš mežonīgā ātrumā auļoja atpakaļ uz Maskavu, bet tajā pašā laikā dīvainā kārtā stāvēja uz vietas tik noteikti, ka uz tā varēja skaidri saskatīt kaut ko noslēpumainu un tumšu — tā kā drakonu, tā kā zirdziņu kuprainīti, kas ar smailo purnu pavērsies uz tās pilsētas pusi, kuru Margarita bija pametusi.
Margarita iedomājās, ka patiesībā viņa veltīgi tik strauji trenc savu braucamo. Ka viņa atņem sev iespēju kā nākas visu apskatīt un izbaudīt pašu lidojumu. Viņai radās nojauta, ka tur, kurp viņa lido, viņu pagaidīs un ka nemaz nav vajadzīgs tāds neprātīgs ātrums un augstums.
Margarita pagrieza birsti ar sariem uz priekšu, tā ka kāts paslējās augšup, un, strauji samazinājusi ātrumu, laidās tieši pie pašas zemes. Šī slīdēšana lejup kā ar gaisa ragaviņām sagādāja viņai vislielāko baudu. Zeme cēlās viņai tuvāk, bija pazudis līdzšinējais bezveida melnums, un zeme tagad atklāja savus mēness nakts noslēpumus un burvestības. Zeme nāca tuvāk, un Margaritu jau apņēma zaļojošo mežu smarža. Viņa lidoja virs pašiem rasotās pļavas miglas vāliem, pēc tam pāri dīķim. Zem Margaritas dziedāja varžu kori, bet tālumā, nez kāpēc ļoti satraukdams sirdi, dārdēja vilciens. Drīz vien Margarita to ieraudzīja. Tas rāpoja lēni kā tāds kāpurs, dzirksteles gaisā mezdams. Apdzinusi to, Margarita pārlidoja pāri vēl vienam ūdens spogulim, kurā zem kājām aizslīdēja otrs mēness, tad nolaidās vēl zemāk un turpināja ceļu, tik tikko neskardama ar kājām milzīgu priežu galotnes.
Kļuva arvien dzirdamāks sašķelta gaisa spalgais troksnis, un Margarita ieklausījās. Tā bija tāda kā lidojoša šāviņa skaņa, bet tai pamazām pievienojās verstīm tālu dzirdama sievietes ķiķināšana. Margarita paskatījās un ieraudzīja, ka viņu tūlīt panāks kaut kāds sarežģīts melns priekšmets. Jo tuvāk tas nāca, jo skaidrāk varēja noprast, ka tur kāds jāšus lido pa gaisu. Beidzot viss kļuva skaidri saskatāms. Mazinādama ātrumu, Margaritai tuvojās Nataša.
Viņa bija pilnīgi kaila, vējā izpluinītiem matiem, un jāja uz trekna vepra, kurš priekškājās bija iežmiedzis portfeli, bet ar pakaļējām dikti kulstīja gaisu. Šad tad mēnesnīcā paspīguļodams un atkal apdzisdams, veprim blakus, aukliņā iekāries, lidoja pensnejs, kurš bija noslīdējis no deguna, bet platmale visu laiku krita veprim uz acīm. Ciešāk ielūkojusies, Margarita ieraudzīja, ka vepris ir Nikolajs Ivanovičs, un tad pār mežu nogranda viņas skaļie smiekli, saplūzdami ar Natašas ķiķināšanu.
— Nataša! — spalgi iekliedzās Margarita. — Vai tu ieziedies ar krēmu?
— Sirsnin! — ar saviem auriem modinādama aizsnaudušos riežu silu, atbildēja Nataša. — Mana Francijas karalien, es viņam ari ieziedu pliko pauri, arī viņam!
— Princese! — raudulīgi nosvepšķēja vepris, lēkšodams ar visu savu jātnieci.
— Sirsniņ! Margarita Nikolajevna! — Nataša kliedza, auļodama Margaritai blakus. — Atzīstos, es paņēmu krēmu. Mums taču arī gribas dzīvot un lidot! Piedodiet man, pavēlniec, bet es vairs neat- griezīšos, neparko neatgriezišos! Cik tagad labi, Margarita Nikolajevna! Šitais mani bildināja! — Nataša sāka ar pirkstu bakstīt kaunīgi šņākuļojošā vepra kaklu. — Bildināja! Kā tu mani apsaukāji? Nu? — pieliekusies viņa kliedza veprim taisni ausī.
— Dieviet, — tas iekviecās, — es nevaru tik ātri paskriet! Es varu pazaudēt svarīgus papīrus. Natālija Prokofjevna, es iesniedzu protestu!
— Ej pie velna ar visiem saviem papīriem! — izaicinoši smiedamās, kliedza Nataša.
— Vai prāts, Natālija Prokofjevna! Kāds vēl dzirdēs! — vepris lūdzoši činkstēja.
Auļodama blakus Margaritai, Nataša smiedamās stāstīja visu, kas mājās noticis pēc tā brīža, kad Margarita Nikolajevna pārlidoja pār vārtiem.